Andris A. Stāsts banāls kā vecs zābaks un notika tas 1982.gadā. Sestajā klasē man iepatikās klasesbiedrene Kristīne. Viņa bija tāda slaida meitene ar lielām lūpām un viļņainiem gaišiem matiem. Lai cik tas nebūtu nožēlojami, liktens tieši viņu man iedalīja kā pirmo mīlestību. Un nožēlojami tas bija noteikti. Naktis nevarēju gulēt, pieiet viņai klāt un kautko pateikt arī nebija drosmes;
metās nelaba dūša un kājas sāka tā dīvaini ļodzīties. Klases ballītē tad beidzot sadūšojos un tomēr viņu uzrunāju. Prasīju arī, kas viņai patīk. Viņa teica- gliemeži bioloģijas kabineta skapī. Neko darīt, vienu dienu ņēmu, nospēru to gliemeža gabalu un aiznesu Kristīnei. Uz to viņa man atbildēja, ka ar zagļiem nedraudzējoties. Tas mani pagalam nokāva un drīz vien šo meiteni es sāku neieredzēt. Bet gliemezi gan sev paturēju. Tur vēl bija neliela ņemšanās ar skolas direktori - kurš ko nozadzis un par to, ka tiks iesaistīta nepilngadīgo lietu komisija... Bet mani nenoķēra. Lai liek tagad cietumā, ja tas viņiem vēl ir aktuāli. Nesen satiku Kristīni. Strādā reklāmas aģentūrā, tāda pati bezkaunīga, un resna palikusi.