No alas iztek spēcīgs, avota veidots strauts, kas radījis visu unikālo Lielās Ellītes sistēmu. Šeit pazemes ūdeņi koncentrējas virs ūdensnecaurlaidīgā, slīpā māla, un, tekot cauri smilšakmenim, to izskalo. Avota debets ir 1,5 līdz 2 litri sekundē.

Lielā Ellīte ir unikāls dabas veidojumu komplekss, vienlaicīgi arī arheoloģiskais piemineklis - sena kulta vieta. Tiek uzskatīts, ka alai ir ap 7000 gadu. Lielā Ellīte, viens no vecākajiem tūrisma objektiem Latvijā, senatnē līdzinājusies ērģelēm ar daudzām stabulēm. Teicēju atmiņu pierakstos minēts, ka 20.gs. 20-tajos gados no alas ar vezumiem veduši smiltis saimnieciskajām vajadzībām, iznīcinot alas agrāko izskatu. Presē par Lielo Ellīti rakstīts jau 1864. gada 13. janvārī. „Mājas Viesī” publicētas ziņas, ka alu apmeklējuši cilvēki arī no Igaunijas, un atraduši uzrakstus pat no 1500.gada! Pieminēts, ka ūdens alas dibenā ir ļoti labs.

Ļaudis senatnē ticējuši avota dziedinošajam spēkam, par to liecina daudzās teikas un nostāsti par Liepas Lielo Ellīti. Arī keramiķis Augusts Julla, smilšakmenim līdzās esošā pieminekļa autors, būdams izsūtījumā Sibīrijā, dzejā atstāstījis vairākas teikas par alu un citām vietām.

Viens stāsts ir par velnu, kas bijis ieslēpies Lielajā Ellītē, un nekādas mācītāju lūgšanas nav varējušas to izdzīt – viņš biedējis ļaudis un pastrādājis dažādas trakulības. Beidzot atnācis kāds mācītājs, kuram pašam nav bijis neviena grēka – tad gan velns meties bēgt pāri Gaujai uz Sietiņiezi. Gauja aizšķērsojusi velnam ceļu, tādēļ viņš lasījis cepurē akmeņus kā rāceņus un bēris upes dzelmē. Izcēlies bargs negaiss, un Pērkons spēris velnam, kas tomēr „pa Gaujas dibinu aizvilcies uz Sietīnu”.

Aiz Liepas kapsētas – šķērsojot lauku, var nonākt pie Mazās Ellītes. Pēc dažiem nostāstiem, tieši uz šejieni atbēdzis Lielās Ellītes velns, pa ceļam izsitot dažu labu caurumu, ko sauc par Velna bedri, Velna pēdu, Velna dobi un vēl citādi.