Ne ikdiena.
RaitisCreated: Nov 30 2012 19:35
*** "Gaisa balons... Reizēm tas bija redzēts lidojam virs Rīgas, reizēm bija dzirdēts pieminam sarunās par to un šo, no dzīves priekiem pieejamā, lielu cilvēku „gailīšu mērīšanās” stilā. Bet kā tas ir patiesībā? Šaubos vai vēl pāris gadus iepriekš šo baudījumu, tieši baudījumu, jo lidojums ar gaisa balonu nav prasta pārvietošanās no punkta A līdz punktam B, uzskatītu par to, ko vēlētos savā dzīvē piedzīvot. Bet dzīves rulete ir neprognozējama... Bija saulaina rudens diena, tāda, kurā miesa un gars tā vien tiecas izbaudīt tos burvīgos laika apstākļus, kuri mūsu zemīti mēdz aplaimot ne tik bieži. Vēl pirms nedaudzām stundām sēdēju ofisā, bīdot un stumdot cipariņus tiem paredzētajās ailītēs, deldējot ofisa krēslu un darbojoties tajā vidē, kura ik dienu spēj pārsteigt ar ko jaunu. Bet diena izvērtās nedaudz savādāka par ierasto, jo ceļš veda uz pilsētu, kurā sev mājvietu radis „Ultra Magic Baloons” pārstāvis Baltijas valstīs. Šoreiz neizteikšos par pilsētas daili, par kafejnīcu, kura iekārtota atbilstoši gaisa balonu lidotāju savdabīgajam skatījumam uz pasaules norisēm, lai gan iespējam vajadzētu. Jo lidošana ar gaisa balonu nav hamburgers ar kokakolu, apetītes apmierināšanai. Svarīga gaisotne, cilvēki, kuri ir apkārt un ... nianses, kuras vārdu mētelīšos ietērpt nav iespējams... Pirmais lidojums, ne tikai man, bet arī jaunajam balonam... ...pilsētas stadions, kurā pirms mirkļa zēni dzenāja bumbu, pārvērtās par starta vietu gaisa balonam. Nepilnas pusstundas laikā, sekojot pieredzējuša instruktora padomiem, priekšmeti, kuri gulēja automašīnas piekabē - atdzīvojās. Gaisa balons, kurš līdz tam atradās necilu izmēru somā, pacēlās virs stadiona, rimtajā vakara vējā trīsot kā tramīgs meža zvērs. Vēl mirklis un gaisa balona grozs atrāvās no zemes. Balonam ceļoties tuvāk debesu zilgmei, šķiet, tur, uz zemes palika visas tās raizes, problēmas, visa tā nasta, kuru ikviens no mums, tai skaitā arī es, ik dienu staipa uz saviem pleciem. Brīvība un klusums, kuru nereti gan pārtrauca gāzes degļu radītā šņākoņa, ietina mani kā siltā un pūkainā segā. Līdz brīdim tam nespēju iedomāties, ka lidojums spēj sniegt tādu baudu un brīvības sajūtu, lai arī nosacītu. Laikam ne velti cilvēks jau no senseniem laikiem ir centies pacelties debesīs. Pārejot pirmajam eiforijas vilnim sāku vērot apkārtni... Aiz mums palika pilsētas namu jumti, sākās lauki, kuri ar savu ģeometrisko pareizību šķita tik pievilcīgi. Tā vien šķita, ka kāds bērns uz baltas lapas spēlējies ar krāsu zīmuļiem. Nolaižoties tuvāk zemei skatam garām nepaslīdēja tas, kā cauri zeltainajam rudzu laukam skrēja stirna, steidzoties vien viņai zināmās gaitās, kā cilvēki tīrumā steidza novākt mātes zemes sarūpēto ražu... skati, kuri ikdienā paliek nepamanīti, emocijas, kuras informācijas un tehnoloģiju piesātinātajā pasaulē paliek neizdzīvotas. Diemžēl, kā ikviena pasaka, kā ikviens ceļojums, arī lidojums beidzās. Bet tās emocijas, kuras tika gūtas, ir noglabātas tajā atmiņu galerijā, kuru apmeklējot var smelties spēku un enerģiju pilnvērtīgai dzīves baudīšanai. Rezumējot varu teikt tikai to, ka lidojums ar gaisa balonu ir iespēja, kaut uz mirkli atbrīvoties no važām, kuras cilvēkus ir piesaistījušas tai materiālisma pasaulei, kuru paši diemžēl arī veidojuši.... Lai labs ceļa vējš visiem tiem, kuri pārkāps tai robežai, kura šķir staigātājus no lidotājiem. Paldies par doto iespēju gaisa balona komandai (...... ) pacelties augstāk par ikdienas pelēcīgumu. P.S. T'ādas bija emocijas un pārdomas pēc pirmā lidojuma. Laikam ritot, lidojumi ir atkārtojušies, ne tikai kā pasažierim un notiekošā baudītājam. Bet vēl joprojām ik viena kopā būšana ar gaisa balonu, gan esot komandas sastāvā, gan dalot vietu grozā ar pasažieriem, sagādā emocijas tās labākās, nebeidz pārsteigt un ielīksmot, palīdzot viest harmoniju dzīvē, kura ne vienmēr ir rožu ziedlapiņām kaisīta...
Share