Brīvā un draudzīgā gaisotne grupā netraucēja turpināt darbu krastā, patveroties zem kādas vasaras būdiņas nojumes. Vienlaikus tieši tur visas bijām liecinieces situācijai, kurā spilgti parādījās patiesība, ka dialoga metodi iespējams pielietot vien tad, … ja ir ar ko runāt. Nelielais incidents ar būdiņas kaimiņieni bija kā paraugdemonstrējums tam, kas notiek, ja cilvēki sakāpina emocijas, saveļ tā saucamo emociju „sniega bumbu”, neatstājot vietu dialogam un izslēdzot iespēju vienoties. Tomēr iespējams, ka tieši slapjais ceļš mājup grupu saliedēja vēl vairāk, par ko man ir patiess prieks. Tikām apbalvotas ar no jauna sildošu sauli, elpošanas nodarbību un atgriezenisko saiti „Kas patika? Kas nepatika? Ar ko es braukšu mājās?”. To vienoja kopīga doma, ka laiks paskrējis pārāk ātri! Varbūt tā ir ar visām labajām lietām – jāatstāj sajūtu, ka gribas vēl…
← previous | 10. from 58 | next → |