http://labdaris.lv/lv/funds/view/134

... Pēc nedēļas es viņu beidzot ieraudzīju. Tik mazs cilvēciņš gulēja pieslēgts pie sistēmas, ar sensoriem pie visiem svarīgiem orgāniem.. No šī skata man asaras bira aumaļām pa vaigiem. Tikšanās ar ārstējošo ārstu nepalīdzēja nomierināties, bet gan iedzina šokā. Mums noteica diagnozi: iedzimta toksoplazmoze, ko apgrūtina hidrocefālija, plus atpalicība un, iespējams, pat aklums vienai actiņai. Visas mūsu cerības sabruka vienā mirklī. Veselu mēnesi es braukāju uz slimnīcu kā uz darbu, lai tikai būtu blakus manai meitiņai un skatītos, kā viņa guļ. Gandrīz katru dienu mūs izmeklēja speciālisti. Man bija neizturami smagi sarunāties ar viņiem, jo ar katru reizi ziņas bija arvien sliktākas. Trīs nedēļu laikā mums veica trīs šuntēšanas operācijas uz viņas mazās galvas. Kā man sāpēja sirds, kā man brīžiem pat dzīvot vairs negribējās! Pēc piecām nedēļām mūs izrakstīja no slimnīcas, un ārsti pateica, ka ir izdarījuši visu, ko varējuši. Man ir neizturami smagi dzīvot ar domu, ka mans bērns jau pusotra mēneša vecumā ir invalīds! Es ļoti gribu viņai palīdzēt augt kā citi bērniņi. Mēs ļoti gribam, lai mūsu meitiņa izveseļotos. Mēs sapņojam par to, kad viņa sāks smaidīt, teiks savu pirmo vārdu, nostāsies uz kājiņām un dosies pirmajā klasē, attīstīsies un augs kā citi bērni. Jo vecākiem nav nekā svarīgāka par savu bērnu veselību un laimi!