Naktstauriņš un sveces liesma.
Kā kvēla uguns ar pulsējošu, zilu sirdi
Tu mani pievelc ļoti, ļoti, -
Jau apdeguši spārni, rētas mani klāj,
Bet aizvien izmisīgāk tiecos es uz Tevi,
Kaut sen viss sāp un ir tik ļoti baisi.
Man bail no Tevis ļoti, ļoti,
Taču nespēju bez Tevis, -
Meklēju un eju, lidoju uz Tavu liesmu
Zinot, ka apdegšu,
Tu mana žilbinošā gaisma!
Un galu galā sadegšu es Tevī,
Bet Tu ciniski nobirdināsi
Pelnus no cigaretes uz kapa mana
Tu teiksi – Cik gan romantiski tagad izskaties Tu zārkā!
Es pasmaidīšu, kaut mirusi.
Un tad Tu liegi noskūpstīsi manu smaidu
Un augšāmcelšos es no miroņiem,
Viss piedots taps, viss sliktais – aizmirsts,
Es būšu Tava līgava sirds mīļotā,
Bet Tu mans Dieva izredzētais, mīļais.
Kaut saka uguns esot bīstams ne tikai taureņiem,
Bet mīlas liesma vienmēr augšāmceļ.
Līga Slišāne.