Bio
K.Dimiters: «Esmu cilvēks un dzīvoju cilvēka dzīvi. Par to arī dziedu. Lai cik tas ir nepraktiski un apgrūtinoši, cīnoties ar savu egoismu, patmīlību, godkāri, joprojām mācos līdzcietību. Cilvēki cietuši no visiem režīmiem - no padomju, no nacistu, no pēdējo 20 gadu režīma. Grēcīgās pasaules dzīve vienmēr visos laikos bijis grūti panesams režīms.
Ģitāru mācījos spēlēt kopš 13, dziesmas sacerēt - kopš 15 g.v. Pirmās bija vairāk poētiskas, mazāk sociālas. Tāds bija laiks - padomju, citādāk nevarēja. Taču protesta kodi slēpās zemtekstos. Latviešu estrādes mūzikas apritei par derīgu mani akceptēja maestro R.Pauls. Lai arī oficiālajā ēterā skanošais repertuārs bija režīmam nekaitīgas, draugu lokā dziedāju arī balādes. Tās jau bija asāka rakstura. Par dziesmām "Latviets sāpi nevar saprast" un "No teikas uz teiku" (albumā "Ai, Latvija") tiku zināmu ļaužu "nostukāts" VDK mājai. Uz pāris gadiem aizliedza radio ēterā atskaņot arī manu nekaitīgo estrādi.
Lai arī mani audzināja Latvijā pazīstama aktrise un aktieris (Vija Artmane un Arturs Dimiters), pirmo publisko novērtējumu saņēmu no policijas (toreiz milicijas) puses. No 13 līdz 16 g.v. reāli dzīvoju ielas dzīvi. Mans burziņš notika ap Staburagu, kur "Lido". Kad par klaiņošanu un sīko huļigānismu man piedrudēja ar Daugavpils koloniju, savu ielas dzīvi beidzu (tas "cic stāsc", garāks, aizraujošāks).
Šo īpašību - sīko huligānismu - neesmu sevī apslāpējis. Pamazām pārcēlu to radošajā sfērā. Tā ir uzdrīkstēšanās vēstīt to, kas uz sirds. Un ne tikai uz manējās. Viss, ko pirms gadiem esmu nodziedājis, līdz šim piepildījies gandrīz simtprocentīgi. Arī smeldze, kas ir centrālais nervs visās manās balādēs un manī pašā, izrādījusies kā frekvence, kurā tiekos ar ļoti daudziem, kas jūtas un pārdzīvo līdzīgi. Šie ļaudis ir mani "neredzamie draugi" (tā saucas arī dziesma albumā "Puisēns aizlido").
Tā jau par garu. Vairāk par manām domām var uzzināt kā manā mājas lapā, tā manā blogā (www.blogs.krustaskola.lv). Tiekamies tur. Draugiem.lv šo te ierakstīju caur sava dēla Stefana profilu. Pats šai virtuālajā saimē neesmu. Saziņai ar mani var izmantot e pastu: nebruks[at]gmail.com
* * *
Bez neoficiāli tautā savulaik izklīdušajām kasetēm klusāk vai skaļāk man iznākuši nu jau kādi padsmit balāžu apkopojumi, ne visi oficiālos albumos:
Tais debesīs, tais putnos
Dziesmas no izrādes "Šveiks"
Mans kumoss pilsētas baložiem
Krusta skola jeb kliedziena attālumā no sirds
Pēdējais pirāts
Puisēns aizlido
Rīgas laiks
Pakārts parks
Sen jau es lidotājs
Ģitāra un ermoņika
Tims Tālers jeb pārdotie smiekli
Родная Кровь
Ai, Latviя (izdevn. BRG)
Princesīte (izdevn .BRG)
Baigi gribas dzīvot baigi
Krimuldas krusta skolas sestdienas vakara lūgšanu dziesmas
Par sunīti un kaķīti
Ķīlnieku balādes
Cik smalkā diegā viss karājas
Dzīvie uz salas
Aklā Margrieta
Iznākuši arī trīs dzeju krājumi - Krusta skolas grāmatiņa, Atrodi mani, Sen jau es lidotājs, kā arī libretu grāmatiņas.
Visvairāk un auglīgāk esmu sadarbojies ar komponistu Zigmaru Liepiņu. Kopā sarakstīti libreti operām "Parīzes Dievmātes Katedrāle", "No Rozes un Asinīm" un muzikālajai drāmai "Vadonis", kā arī dziesmu tekstus dažādu radošu projektu ietvaros.
Paldies jums visiem, kas dzīvojat līdzi manām balādēm. Dzīvosim kopā.»
Oficiāli dati par autoru no tīmekļa:
DIMITERS Kaspars (dz. 1.05.1957., Rīgā) - dziedātājs, komponists, dzejnieks, dzimis aktieru ģimenē. Pašmācībā apguvis ģitārspēli, kopš 17 gadu vecuma raksta dzejoļus, sāk komponēt. 1979.gadā ieskaņo pirmās dziesmas Latvijas Radio, sadarbojas ar komponistu Zigmaru Liepiņu kā tekstu autors un tekstus rakstījis arī Gunāram Rozenbergam, Uldim Stabulniekam, Ivaram Vīgneram u.c. komponistiem.
1983. gadā sāk strādāt Liepiņa grupā Opus, no 1985. gada - pievēršas solokarjerai, sadarbojoties ar ģitāristu Aivaru Hermani un viņa grupu Remix. Dibina grupu Slēģi (1987 - 1988), pievēršas kristietībai, kļūst par Krimuldas luterāņu draudzes priekšnieku un ķesteri (1988 - 1996, vēlāk pieņemot pareizticību). Šajā laikā muzicē kopā ar ģitāristu Gintu Solu un basistu Guntaru Andersonu, top jaunas dziesmas, raksta libretu Z.Liepiņa operai Parīzes Dievmātes katedrāle (pirmizrāde 1997.g.).
Deviņdesmito otrajā pusē ieskaņo vairākus liriskus un satīriskus dziesmu albumus, sacer libretu Z.Liepiņa operai No rozes un asinīm (pirmizrāde 2000.g.). Komponējis dziesmas arī Laimas Vaikules programmām, teātra izrādēm. 2000. gadā radījis dziesmu ciklu ar Klāva Elsberga vārdiem - ļoti ražīgs mūziķis, bardu tipa dziesminieks, ar ļoti tēlainu izteiksmi apveltīts dzejnieks. Pēdējos gados sadarbojas ar dēlu Jēkabu, ar pavadošo grupu koncertē ar programmu Dzīvie uz salas...
Ģitāru mācījos spēlēt kopš 13, dziesmas sacerēt - kopš 15 g.v. Pirmās bija vairāk poētiskas, mazāk sociālas. Tāds bija laiks - padomju, citādāk nevarēja. Taču protesta kodi slēpās zemtekstos. Latviešu estrādes mūzikas apritei par derīgu mani akceptēja maestro R.Pauls. Lai arī oficiālajā ēterā skanošais repertuārs bija režīmam nekaitīgas, draugu lokā dziedāju arī balādes. Tās jau bija asāka rakstura. Par dziesmām "Latviets sāpi nevar saprast" un "No teikas uz teiku" (albumā "Ai, Latvija") tiku zināmu ļaužu "nostukāts" VDK mājai. Uz pāris gadiem aizliedza radio ēterā atskaņot arī manu nekaitīgo estrādi.
Lai arī mani audzināja Latvijā pazīstama aktrise un aktieris (Vija Artmane un Arturs Dimiters), pirmo publisko novērtējumu saņēmu no policijas (toreiz milicijas) puses. No 13 līdz 16 g.v. reāli dzīvoju ielas dzīvi. Mans burziņš notika ap Staburagu, kur "Lido". Kad par klaiņošanu un sīko huļigānismu man piedrudēja ar Daugavpils koloniju, savu ielas dzīvi beidzu (tas "cic stāsc", garāks, aizraujošāks).
Šo īpašību - sīko huligānismu - neesmu sevī apslāpējis. Pamazām pārcēlu to radošajā sfērā. Tā ir uzdrīkstēšanās vēstīt to, kas uz sirds. Un ne tikai uz manējās. Viss, ko pirms gadiem esmu nodziedājis, līdz šim piepildījies gandrīz simtprocentīgi. Arī smeldze, kas ir centrālais nervs visās manās balādēs un manī pašā, izrādījusies kā frekvence, kurā tiekos ar ļoti daudziem, kas jūtas un pārdzīvo līdzīgi. Šie ļaudis ir mani "neredzamie draugi" (tā saucas arī dziesma albumā "Puisēns aizlido").
Tā jau par garu. Vairāk par manām domām var uzzināt kā manā mājas lapā, tā manā blogā (www.blogs.krustaskola.lv). Tiekamies tur. Draugiem.lv šo te ierakstīju caur sava dēla Stefana profilu. Pats šai virtuālajā saimē neesmu. Saziņai ar mani var izmantot e pastu: nebruks[at]gmail.com
* * *
Bez neoficiāli tautā savulaik izklīdušajām kasetēm klusāk vai skaļāk man iznākuši nu jau kādi padsmit balāžu apkopojumi, ne visi oficiālos albumos:
Tais debesīs, tais putnos
Dziesmas no izrādes "Šveiks"
Mans kumoss pilsētas baložiem
Krusta skola jeb kliedziena attālumā no sirds
Pēdējais pirāts
Puisēns aizlido
Rīgas laiks
Pakārts parks
Sen jau es lidotājs
Ģitāra un ermoņika
Tims Tālers jeb pārdotie smiekli
Родная Кровь
Ai, Latviя (izdevn. BRG)
Princesīte (izdevn .BRG)
Baigi gribas dzīvot baigi
Krimuldas krusta skolas sestdienas vakara lūgšanu dziesmas
Par sunīti un kaķīti
Ķīlnieku balādes
Cik smalkā diegā viss karājas
Dzīvie uz salas
Aklā Margrieta
Iznākuši arī trīs dzeju krājumi - Krusta skolas grāmatiņa, Atrodi mani, Sen jau es lidotājs, kā arī libretu grāmatiņas.
Visvairāk un auglīgāk esmu sadarbojies ar komponistu Zigmaru Liepiņu. Kopā sarakstīti libreti operām "Parīzes Dievmātes Katedrāle", "No Rozes un Asinīm" un muzikālajai drāmai "Vadonis", kā arī dziesmu tekstus dažādu radošu projektu ietvaros.
Paldies jums visiem, kas dzīvojat līdzi manām balādēm. Dzīvosim kopā.»
Oficiāli dati par autoru no tīmekļa:
DIMITERS Kaspars (dz. 1.05.1957., Rīgā) - dziedātājs, komponists, dzejnieks, dzimis aktieru ģimenē. Pašmācībā apguvis ģitārspēli, kopš 17 gadu vecuma raksta dzejoļus, sāk komponēt. 1979.gadā ieskaņo pirmās dziesmas Latvijas Radio, sadarbojas ar komponistu Zigmaru Liepiņu kā tekstu autors un tekstus rakstījis arī Gunāram Rozenbergam, Uldim Stabulniekam, Ivaram Vīgneram u.c. komponistiem.
1983. gadā sāk strādāt Liepiņa grupā Opus, no 1985. gada - pievēršas solokarjerai, sadarbojoties ar ģitāristu Aivaru Hermani un viņa grupu Remix. Dibina grupu Slēģi (1987 - 1988), pievēršas kristietībai, kļūst par Krimuldas luterāņu draudzes priekšnieku un ķesteri (1988 - 1996, vēlāk pieņemot pareizticību). Šajā laikā muzicē kopā ar ģitāristu Gintu Solu un basistu Guntaru Andersonu, top jaunas dziesmas, raksta libretu Z.Liepiņa operai Parīzes Dievmātes katedrāle (pirmizrāde 1997.g.).
Deviņdesmito otrajā pusē ieskaņo vairākus liriskus un satīriskus dziesmu albumus, sacer libretu Z.Liepiņa operai No rozes un asinīm (pirmizrāde 2000.g.). Komponējis dziesmas arī Laimas Vaikules programmām, teātra izrādēm. 2000. gadā radījis dziesmu ciklu ar Klāva Elsberga vārdiem - ļoti ražīgs mūziķis, bardu tipa dziesminieks, ar ļoti tēlainu izteiksmi apveltīts dzejnieks. Pēdējos gados sadarbojas ar dēlu Jēkabu, ar pavadošo grupu koncertē ar programmu Dzīvie uz salas...
