Tā kaut kā sanāca, ka ziemā mans burvīgais datora monitors pārstāja rādīt bildi. Tā kā jaunu iegādāt nebija ne naudas ne motivācijas, tad atlika vien noraust putekļus no sava aizvēsturiskā kineskopa lampas tipa monitora un saprast, ka šis verķis nobeigs manas acis ātrāk kā es spēšu tajā raugoties ierakstīt googles meklētājā vārdu Karls Ferdinands Brauns. Pēc gluži īsa laika sprīža es atskārtu, ka šī beidzot ir lieliska iespēja atsvabināties no gadiem ilgušās datoratkarības un noraust putekļus otrreiz.. šoreiz no pagultē slavas brīdi gaidošajiem kokgriešanas kaltiem.

Patiesībā, šeit redzamie darbi ir tapuši ilgākā laika periodā kā pagājusī ziema. Vienkārši te Rīgā ir sasodīti putekļains gaiss. Tā arī augstāk redzamais, no trīs pusēm safotografētais darbs, ir tapis ne gluži ziemā. Es pat to pamanījos aiznest uz vienu miniatūru izstādi, bet tur saņemšanā bija tik runāt kāras tantes, ka ne uz atklāšanu, ne darbam pakaļ vairs negāju. Es redz esmu vienkāršs cilvēks, par mākslām īpaši neinteresējos un ar tām saistīto smalko runas mākslu nepieprotu.. visp es vēl pagājušajā mēnesī mēģināju kļūt par matrozi, bet tā kā manā CV pie pieredzes bija ieraksts par vienu vienīgu ekskursijas braucienu uz Stokholmu un atpakaļ bēdīgi slavenās TALLINK prāmī pasažiera statusā, tad potenciālie darba devēji pat nepiepūlējās norādīt savām sekretārēm, ka derētu mani aplaimot ar noraidījumu.