Pasaku laiks
ElizabeteCreated: Apr 14 2012 17:03
Vērās durvis, apžilbināja spilgts gaismas stars. Atkal iestājās tumsa. Putekļainajā kambarī atskanēja skumjas nopūtas, čaukstoņa, tāda kā skrapstēšana. Tas vairs neļāva mierīgi gulēt, tāpēc mēģināju saskatīt, kas notiek. Mūsu kompānijai bija pievienojies jauniņais. Klāt pienācējs bija izvietojies vienu stāvu zemāk par mani. Visu trokšņu un nemiera cēlonis bija tieši viņš. Liels, es teiktu, pat diezgan masīvs. Ģērbies svaigā, haki krāsas, ūdensnecaurlaidīgā tērpā. Gados vēl pavisam jauns. Tātad arī nepieredzējis. Salīdzinājumā ar mani un citiem kambarī esošajiem. -Esi sveicināts! Kā klājas?- Gribēju iedrošināt noskumušo milzi. Par atbildi sekoja tikai kārtējā nopūta. -Fui, kāds neaudzināts, - klīrīgi izmeta mans kaimiņš, ļaujot nervozi saviļņoties visiem saviem puķainajiem volāniem. -Tāda ir tā izdaudzinātā britu pieklājība, - ar krievu akcentu norūca melnais, slaidais augšstāva iemītnieks. Neapmierināta murdoņa kā atbalss pārvēlās visiem trim stāviem. -O, es atvainojos! – haki krāsas jaunulis beidzot attapās, pamanījis, ka tumšajā telpā nav viens. – Kā jums klājas? Man gan iet ļoti, ļoti slikti! Šodien būtu bijis mans pirmais ceļojums... – nu jau jauniņā nopūtām pievienojās arī pārējie. Pirmais vai kārtējais ceļojums mūsu dzīvē, bet mēs visi viena iemesla dēļ bijām nonākuši šajā šaurajā, nemājīgajā telpā. Un iemesls bija pavisam prozaisks – neatbildām Lielbritānijas muitas kontroles standartiem. Bijām vai nu par aizdomīgiem, par lieliem, pat bīstamiem uzskatīti, kad palikām šeit – lidostā konfiscēto lietussargu noliktavā. -Kas ar mani tagad notiks? – jaunais turpināja činkstēt. -Tevi iznīcinās, - drūmi apgalvoja melnais lietussargs. –Mūs visus likvidēs. -Nav tiesa! – protestēja košais un kruzuļainais. – Es esmu pārāk skaists, lai mirtu! Un es reiz satiku lietussargu, kurš bija nonācis tikpat neveiklā situācijā kā mēs. Viņš bija dzīvs! Viņš mainīja identitāti, pavalstniecību un īpašniekus. Tikai ceļot gan viņš turpmāk izvairījās. -Jūs laikam esat daudz ceļojis un piedzīvojis? - jauniņais godbijīgi uzrunāja košo. Tā krāsainie volāni no lepnuma piepūtās. Viņš jau grasījās sākt kārtējo pasaules apceļošanas stāstu, bet melnais neļāva: -Paklusē! Tu jau visus iepriekšējos vakarus muldēji par Rio karnevālu. Tagad kārta rūtainajam! – Jutu, kā plauktos saliktie lietussargi skatās uz mani. Nemaz nezināju, ka man pielipusi tāda iesauka. Biju tērpies zilganpelēkās, smalkās rūtīs, bet nedomāju, ka šajā apgaismojumā to kāds pamanījis. Mans laiks stāstam. Ko lai pastāstu? No uztraukuma iesmeldzās saliektā riba. Tā lika kaut ko atcerēties, un es iesāku vēstījumu. Tad es biju vēl jauns. Pilnīgi jauns un lepns par spoži lakoto snīpi, svaigo ietērpu, gludo rokturi. Un iespēju būt īpašniekiem noderīgam. Pēc pietiekami gara laika veikala stendā beidzot biju nokļuvis kādās mājās, kur jau pirmajā nedēļā apsolīja mani ņemt līdzi pie Brēmenes muzikantiem. Man nebija ne mazākās jausmas, kas ir Brēmene, taču mūzika mani vienmēr bija valdzinājusi. Lidojumu pārcietu vienā mierā. Mugursoma bagāžas plauktā gan visu laiku pukstēja. Spiediena svārstības radot galvassāpes. Biju vēl pārāk kautrīgs, lai pajautātu, kur ir somas kundzes galva. Ar nepacietību gaidīju, kad atkal ieraudzīšu debesis, cerot, ka tās būs lietus mākoņu klātas. Diemžēl vietā, kurā ieradāmies, spoži spīdēja saule. Dzirdēju sarunas, ka mani atstāšot viesnīcā. Nav nekā ļaunāka, kā visu ceļojumu pavadīt numuriņa kaktā. Pēdējā brīdī tomēr ieķēros īpašnieces elkonī, un mēs devāmies uzmeklēt leģendāros Brēmenes muzikantus. Mūzika visos laikos ir radījusi vibrācijas līdz pat manai tērauda serdei. Bet, redzēt dzīvus muzikantus, – tas jau bija daudzsološi. „Dzīvus”, kā izrādījās, bija nedaudz pārspīlēti teikt. Nevienu dzīvu kaķi, gaili, suni, par ēzeli nemaz nerunājot, tā arī neizdevās Brēmenē sastapt. Bet četrotnes kloni raibi uzposti gadījās vai uz katra stūra. Par nožēlu viņi nemuzicēja. Satupuši ēzelim uz skausta, visi bija iegrimuši biezas pasaku grāmatas lasīšanā. Joprojām ilgojos izbaudīt mūzikas pieskārienus. Bet to vietā nācās sajust bronzas ēzeļa spīdīgās priekškājas. Veiksmei. Izteicu klusu vēlēšanos – noturēties pretī visiem vējiem un vētrām. Tas, ziniet, mums lietussargiem ir ļoti svarīgi. Mūzika! Dievīgas, dzidras melodijas skaņas beidzot saklausīju no mazas ieliņas, pa kuru gājām. Melodijas apburts pat nemanīju, kā atspiežos pret bruģa akmeni. Mēģināju saskatīt, kur tad tie Brēmenes muzikanti bija? Bet apkārt tikai cilvēki, kas stāvēja un klausījās. Skaņdarbam beidzoties, vēl ilgi ieklausījos atbalsīs senajā bruģī. Ne jau zvēri tik skaisti bija muzicējuši, tās bija zvanu spēles. Gribēju atkārtojumu, bet nācās vilties. Īstie Brēmenes muzikanti bija pakļauti Laika Vecim. Tik-tak, tik-tak… Nākamais koncerts tikai pēc stundas. Sekojām spožām metāla pogām starp bruģakmeņiem. No sarunām apjautu, ka meklējam kaut kādu šņori. Kam gan mums tā? Ieliņa kļuva pavisam šaura. Piepeši ieraudzīju savu atspulgu suvenīru veikaliņa skatlogā. Ak vai, deguns bija nobrāzts! Turpmāk kaunīgi skatījos tikai uz cilvēku kājām. Kājas, kājas un kājas. Tūristu zābakos, kedās, kurpītēs smalkās. Tad pretimnācēju kļuva aizvien mazāk. Manā redzeslaukā parādījās, kaut kur jau redzētu, spodru zābaku pāris. Palūkojos augšup. „Ho-ho-ho! Sveiks, Santa, ko tad tu te dari?” Nošķindēja durvju zvaniņš, ieejot mazā, patumšā veikaliņā. No savas veikala pieredzes jau zināju, kas ir Ziemassvētki. Un nu es atkal biju nokļuvis svētkos. Eglīšu mantiņas, svečturi, bumbuļi, lāstekas, spīguļi. Un klusums. Puskrēslā, veikala dziļumā mirguļoja izrotāta eglīte. Jutos, kā veicis ceļojumu laikā. Uz ielas, vēl pirms mirkļa, bija septembris. Veikaliņā valdīja decembra un gadu simteņiem sena nama smaržas. Likās dīvaini, ka mani īpašnieki ir vienīgie cilvēki krēslainajā telpā, kuru izgaismoja tikai eglīšu lampiņu virtenes. Ērmotā sajūta pieņēmās spēkā, kad cilvēki, aizrāvušies ar veikaliņa satura pētīšanu, atslēja mani pret plauktu, kurā glabājās savādi svētku rotājumi. Spoži melni bumbuļi, melnas samta rozes, melni kristāla piekariņi. Pat lampiņu virtenes melnas. Likās, ka tie man kaut ko neatlaidīgi stāsta. Pārņēma atvieglojums, atkal atgriežoties siltajās īpašnieku rokās. Devāmies uz izeju, un es, vienā balsī ar cilvēkiem, iesaucos pārsteigumā. Uz letes pie durvīm sēdēja veca kundzīte. Gadiem neatbilstošā mini, koši sarkanā Santa Klausa kundzes tērpā. Sirmie mati uzsprausti augstā mezglā. Krunkainajā sejā sastindzis smaids. Tievās kājas ieautas melnās augstpapēžu kurpēs. Kundzītes smaids nenozuda, un viņa cauri puskrēslai uz mums neatlaidīgi blenza. Jutos, kā nedarbos pieķerts. Fotografējot eglīti, izcilājot visas eglīšu mantiņas, neviens nebija pat pamanījis, ka visu laiku no aizdurves tiekam novēroti. Dzirdēju, kā cilvēki samulsuši un sakaunējušies sveicināja: „Guten Tag!” Bet veča tik turpināja smaidīt un neko nerunāja. Visnotaļ neomulīgi juzdamies, lavījāmies uz izeju. Piepeši izdzirdējām veikaliņa dziļumā griezīgu troksni. Čīkstēdamas vērās starp aizkrautajiem plauktiem ieslēptas mazas mazītiņas durvis. Pa tām ienāca viscaur melnā ģērbusies aizdurvē sēdošās, dīvainās večiņas dubultniece un teica: „Hallo! Wie kann ich helfen?” Ar atvainošanās vārdiem, ka gribējuši tikai apskatīties, cilvēki kāpās atpakaļ. Bet večiņa caur eglīšu mantām piekrautajiem groziem slīdēja aizvien tuvāk un tuvāk. Kas tās par Ziemassvētku mistērijām? Sasvīdusi plauksta ciešāk aptvēra manu rokturi. Nopratu, ka mans apskrāpētais snīpis, ja nepieciešams, varēja kļūt par pietiekami bīstamu ieroci. Kundzīte pie ārdurvīm nebija pat izkustējusies. Beidzot iešķindējās durvju zvaniņš. Caur durvju spraugu pamanīju, ka krēslot sācis arī uz ielas. Vēl solis, un mēs tiksim ārā! Durvis aizkrita pārāk strauji. No sāpēm aizcirtās elpa. Biju iesprūdis. Melnā kundze bija pavisam tuvu un pastiepa roku pēc manis. Melnie eglīšu rotājumi no pītā groza hipnotizējoši čukstēja: „Paliec! Paliec pie mums…” Jau steidzāmies projām pa krēslā ietinušos ieliņu, kad uzdrošinājos atskatīties. Virs veikala durvīm iedegās milzīga sniegpārslas formas izkārtne. Vēl tik nesen labsirdīgais Ziemassvētku vecītis pie mazā veikaliņa durvīm itin nemaz vairs nešķita laipns. Sūrstēja saliektā riba. Un pār mani nāca negaidīta apjausma. Kundzīte sarkanajā tērpā bija tikai lelle. Satumsa pavisam, kad atgriezāmies rātslaukumā. Brēmene vēlīgi izrādīja pilsētas naksnīgo fasādi. Šūpodams vējlukturi, naktssargs milzīgā platmalē aicināja nakts piedzīvojumu ekskursijā. Nopriecājos, kad mēs nepievienojāmies ekskursantiem. Nejauši uztaustīju iespēju sadzirdēt īstos Brēmenes muzikantus. Starp bruģakmeņiem ieslēptais lūkas vāks vēstīja, ka iemetot monētu, pasakainais kvartets priecēs ar mazo nakts mūziku. Naudiņa ieslīdēja vienā no lūkas atverēm. Pieplaku bruģim gaidās. Nedaudz mūzikas, un būšu pavisam laimīgs! Pozitīvas emocijas taču dziedē arī fiziskas vainas, vai ne? Beidzot! Beidzot es varēšu dzirdēt Brēmenes muzikantus! Kā atbildi atsanēja tikai garām braucošā tramvaja duna. Cilvēki neapmierināti vēlreiz lasīja uz lūkas uzrakstīto. Laternas skopajā apgaismojumā viņi nebija pamanījuši īsto atveri ziedojumiem. Nošķindēja monētiņa. Gaidīju apsolīto mūziku. „Mjau-uuu! Ki-ke-ri-guuu! Vuf-vuf! Iiī-aaā!” Tā izskanēja Brēmenes muzikantu dziesma. Iesmējos kopā ar cilvēkiem, neņemot vērā sāpošo ribu. Kaut kur pazemē ieslodzītās balsis nespēja un nespēja rimties. Kā pierādījums tam, ka robeža starp patiesību un pasakām ir pavisam trausla. Pārvērst patiesību par pasaku var vienā īsā acumirklī. Un pasakas dzīvo mums līdzās. Ik uz soļa.
Share