INDIJAS VILCIENI
VitaCreated: Apr 13 2012 19:08
Indija...katram noteikti tā ir sava – krāsaina, šokējoša, netīra, pārsteidzoša, brīnumaina, mistiska un bezgala skaista, tāpēc nemaz necentīšos aprakstīt visu redzēto, jo tas ir jāsajūt, jāsaož un jāizbauda. ................................................................................................................................................................................................................... Tā kā Indijā ir milzīgi attālumi un lai kaut kur nokļūtu noteikti nāksies izmantot sabiedrisko transportu, tad gribēju padalīties iespaidos par Indijas vilcieniem. ................................................................................................................................................................................................................... Pirmo reizi taisījāmies braukt ar vilcienu, kad bijām Indijā pavadījušas nedēļu. ................................................................................................................................................................................................................... Haridrvara-Deli ................................................................................................................................................................................................................... Līdz Haridvarai dodamies ar autobusu, kurš ir tik sagrabējis, ka varētu pa ceļam sadalīties. Izkāpjam Haridvarā gandrīz vai no braucoša autobusa. Uz ielas valda haoss. Mūs uzreiz aplenc vesels bars visādu tipiņu un piedāvā autorikšas. Tuvojoties stacijai paveras neticama aina. Viss stacijas laukums un stacijā visa grīda nosēta ar cilvēkiem, kas ievīstījušies segās guļ uz aukstās grīdas. Izskatās kā trako namā vai kaut kādā kara dispanserā. Visi kakti pilni glūnošu tipu, kas blenž uz mums un vazājas mums apkārt, bērni ubago. Gaiss tā piesmacis, ka liekas, ka varētu cirvi pakārt. Pārkāpjot pāri vairākiem gulošiem cilvēkiem, nolienam pašā stūrī un sēžam uz somām. Kur vien paskatāmies, tur kāds uz mums glūn, daži nāk iepazīties un runāties par neko. Šķiet, ka šoka momentu mazina šausmīgais nogurums un miegs, jo pa dienu jau bijām nokratījušās 6 stundas busā, braucot lejā no kalniem. Visu laiku kāds stāv mums blakus un lūr uz mums. Sajūtas pilnīgi nereālas. Daži blakus savām guļvietām uz kāpņu margām izkāruši žāvēties savas lielizmēra apenes. Pēdējo stundu līdz vilcienam, pavadām uz perona, kur arī guļ cilvēki. Skats varētu būt līdzīgs kā bēgļu nometnē. Vilciens pienāk pēc pusnakts. Tā kā esam nopirkušas biļetes 2.klasē, tad vilcienā tiekam bez problēmām, kaut gan parastais skats pienākot vilcienam ir tāds, ka liekas, ka vilcienā ir tikai viena brīva vieta, ko visi mežonīgā tempā, šturmējot durvis, cenšas ieņemt. Šī burzma gan nav saprotama, jo lielākajā daļā vagonu, 1A (1.klase), 2A (otrā klase – 4 cilvēku plackarta), 3A (plackarta 6 cilvēkiem), SL (sleeper) vietas ir iepriekš norādītas, kas protams neattiecas uz vilciena lēto galu – tā saucamo „general” vai „ regular” klasi. Katra uzrāpjamies uz sava plaukta un mēģinām iemigt, kas arī daļēji izdodas! ................................................................................................................................................................................................................... Deli-Agra ................................................................................................................................................................................................................... Nākošais piedzīvojums ar vilcienu turpinājās nākošajā rītā, kad no Deli pa taisno mēģinājām aizkļūt līdz Agrai, kur domājām, ka nokļūsim 3 stundās, tāpēc biļetes nopērkam „general” klasē, kur ir tikai sēdvietas. Viss netīrs, ieskaitot mūs pašas. Vilciens apstājas pie katra pakša. Sēžam kopā vienā plackartā ar vēl 10 cilvēkiem. Visi sabāzušies viens otram virsū. Viens, uzblīdušam bumbierim līdzīgs vecis, uzrausies uz otrā plaukta un krāc, sieviete baro bērnu, pārējie knosās un vēl daži nostājušies no mums metra attālumā blenž mums virsū. Vēlāk lielais vecis nokāpj lejā un sāk pīpēt, cigareti nodzēšot plaukstā. Izskatās, ka viņa uzblīdušais ģīmis un sarkanās acis varētu pārsprāgt. Paskats diezgan baiss. Pēc 4 stundām laimīgi esam nonākušas Agrā. ................................................................................................................................................................................................................... Varanasi-Deli ................................................................................................................................................................................................................... Tālajiem pārbraucieniem vilcienu biļetes Indijā ir vēlams pasūtīt laicīgi. No Varanasi uz Deli biļetes pasūtījām 3 dienas iepriekš, diemžēl visās klasēs vietas vairs nebija, bet pastāv tāda lieta kā „waiting list” (gaidīšanas saraksts), kur var iestāties rindā uz vietu vilcienā, bet nav nekāda garantija, ka vieta būs. Tā arī notika ar mums. Pasūtījām biļetes 1.klasē, jo tur bija vismazākais gaidītāju saraksts. Salīdzinājumam – biļetes 14 stundu braucienam 1.klasē maksāja 18 latus, bet parastajā klasē 2 latus. Diemžēl izbraukšanas dienā Internetā redzējām, ka esam 1. un 2. aiz svītras, tomēr nolemjam mēģināt iekļūt vilcienā. Uz staciju dodamies ar autorikšu, kas atgādina mini diseni – mūzika pa visu ielu un rikšas iekšpuse izrotāta ar mirgojošām lampiņām. Aizejam pie tūristu policista un rādām biļetes. Pēc garas skaidrošanās mums liek nopirkt biļetes parastajā „general” klasē. Dodamies atkal uz vilciena beigām, bet formās tērpti vīri ar ieročiem plecos mūs nelaiž garām. Vicinām savas biļetes, bet šie mums saka, ka mēs tur nevarot iet, ka mums jāiet uz priekšējiem vagoniem. Dodamies meklēt train ti-tī, bet šis mums paziņo, ka vilcienā vietas mums neesot, lai braucot ar citu vilcienu. Ejam atkal pie tūristu policista, kurš mūs aizved uz vilciena pēdējo vagonu un iesēdina sieviešu vagonā, kurš sastāv no 2 plackartām (8 plauktiem), kur katrā ir pa 16 sievietēm un vēl 2 bērni. Iekāpjot vagonā nesaprotam, kur mums tagad palikt, jo viss ir piebāzts. Vilciena logā paveras policista galva, kas skaļā balsī norāda, kur mums jāsēž un ka pārējām jāsarūmējas vēl ciešāk. Kaut kā iespraucamies vilcienā un ar visām lielajām mugursomām nosēžamies uz otrā plaukta, kur uz koka redelēm jāpavada nākošās 14 stundas. Pagulēt, protams, nav iespējams, jo nav ne vietas, ne gaisa. Viena vecene, līdzīga komētai no „Emīla nedarbiem” visu nakti vaid, sten, klepo un skaļi vaimanā. Ik pa laikam raud bērni un sievietes šķauda. Dažas saspiedušās kopā guļ uz grīdas. Vilcienā ir šausmīgs caurvējš, redeles spiež kaulus un es knapi turos uz plaukta, lai nenokristu zemē. Ilze arī iespiedusies mēģina gulēt uz viena sāna. Vienbrīd pat izdodas aizmigt un no rīta pat caurvējā paliek auksti. Naktī visa grīda noklāta ar guļošām sievietēm. Nav pat kur kāju nolikt. No rīta visas ir pamodušās un kaut ko savā starpā čalo un saprotam, ka uzjautrinās par vilcienu stacijās staigājošajiem pārdevējiem, kas vienā laidā skandina – čai, čai, čai, piedāvājot par pāris naudiņām nopirkt tēju. Vēl pēc pāris stundām trakā nakts ir galā un ir uzaususi jauna saulaina, dūmakā tīta diena. Pēc pāris dienām uz manu kontu tiek atskaitīta naudiņa par neizmantotajām 1.klases biļetēm. Lieliski! ................................................................................................................................................................................................................... Goa –Kochin ................................................................................................................................................................................................................... Pēdējais vilciena pārbrauciens bija no Goa uz Kočinu, kas ir jau D-Indija. Atkal taisāmies braukt ar nakts vilcienu. Biļetes bijām nopirkušas iepriekš ar vienas firmas starpniecību. Pusnaktī ierodoties Margao esam pārsteigtas, jo atšķirībā no Z-Indijas te nekur uz peroniem un stacijā neguļ cilvēku bari un viss izskatās diezgan glauni. Pirms vilciena pienākšanas stacijās ir izlikti milzīgi saraksti, kur var atrast informāciju par savām vietām vilcienā. Atrodam arī savus vārdus un norakstām vietu numurus. Ielecam nepareizā vilcienā un gandrīz aizbraucam pretējā virzienā. Izrādās, ka mūsu vilciens kavējas. Biļetes mums ir „sleeper” klasē un vienā no mūsu vietām kāds jau guļ un ne par ko netaisās atbrīvot vietu. Vēlāk ierodas train-ti-tī un izmet viņu no vietas. Vilciens pilns ar prusakiem. Tie ir visur – uz grīdas uz sienām un griestiem. Vēlāk pamanām arī peles. Pie griestiem milzīgi veci ventilatori un ņemot vērā, ka vilcienā visi logi un durvis ir vaļā, tad vagonā ir šausmīgs caurvējš. Izdodas iemigt. Atveru acis un redzu, ka tumsā kāds stāv pie mana plaukta un blenž uz mani. Kad glūnošais stāvs aiziet, aizveru acis un atkal iemiegu, lai no rīta pamostos palmu un banānkoku valstībā un turpinātu ceļojumu pa neticamo Indiju! ................................................................................................................................................................................................................... Vēl, protams, ir arī daudzi citi transporta līdzekļi, ar kuriem var nokļūt līdz vēlamajiem galamērķiem, lai pēc tam ienirtu Indijas krāsainajā un bezgala aizraujošajā dzīves murskulī un izbaudītu visu skaisto un neparasto līdz sirds dziļumiem!!!!!
Share