Brūnā lāča teritorijā
MairitaCreated: Mar 23 2012 15:37
Trešo nakti gatavojamies pavadīt Sibīrijas taigā, brūno lāču kontrolētajos mežos pie Mana upes. Plosts noenkurots, teltis uzceltas, vairakkārt apspēlētais joks, ka no rīta mūs modinās brūnais lācis, vairs neliekas aktuāls. Jau pierasts pie domas, ka taigā esam dabas varā un caur to tikai viens ceļš - plostot pa upi, kuras krastos nav nevienas apdzīvots vietas, bet bīstami tuvu nepārejamie Sajānu kalni un lāči. Daba neskarta, bet vai neskarts var palikt cilvēks, to arī pārbaudām. Pie vientuļa mednieka sakurta ugunskura, krēslā šaušalīgi taigas stāsti ir vietā. Tie no mednieka birst kā pārpilnība, ļaujot krēslā atmosfērai sabiezēt. „Vai lāci esat manījis?” nolemju provocēt mednieku, lai viņš kļūtu vēl atklātāks. Lācis mītot puskilometru no šīs vietas, to varot spriest pēc iestaigātas taciņas uz upi pēc zivīm. Tāds pavērsiens mums ar Aivu liek aizrauties elpai, bet Sandris, augumā milzīgs kā lācis, pasmīn par mednieka teikto, pieceļas uz pazūd tumsā. Paglaudījis savu suņuku, mednieks nolemj stāstu mīkstināt - vasaras beigās lācis esot paēdis, tāpēc slinks un nekur tālu nestaigājot, kur cilvēki, tas nenākšot. Saruna uz brīdi pārtrūkst, dzirdama tikai taigas drūma šalkoņa. Kur uguns, tur drošība, nodomāju, un pielieku ugunskuram vēl dažas pagales. Pie teltīm vispirms atskan dobjš, vīrišķīgs rūciens, pēc tam spalgi, sievišķīgi spiedzieni. Lācis ir klāt! Iznācis ugunskura gaismā, tas skatāms visā prāvajā, gandrīz divmetrīgajā augumā. Ir nu gan tie latvieši kā lāči, nodomāju, kad atgūstu valodu, bet „lācis” Sandris raustās smieklos.....No Sibīrijas pārrodoties Cēsīs, mūs sagaida brūnā lāča latviskā versija. Radio no rīta bļauj kā traks: „Visi piesargieties, no voljēra Līgatnē izmukusi lācene Made!”
Share