Stāstiņš iz ceļotāju dzīves - kam negadās:)
GuntaCreated: Mar 18 2012 11:26
Ir 2007.gada rudens - laiks, kad vairums latviešu, kuriem interesē ceļošana, jau pabijuši gan Eiropā, gan arī tālākās zemēs un iepazinuši lietu kārtību ceļojumu laikā. Es togad devos organizētā grupas braucienā ar autobusu uz Austriju – Vīni un Zalcburgu. Grupā samērā daudz jau padzīvojušu ļaužu, tajā skaitā arī trīs inteliģentas kundzes ap 70, bijušās Bulduru tehnikuma darbinieces, kuras brauciena laikā iesaucām par Trejmeitiņām. Jāatzīst, ka dāmām interesēja viss, turējās viņas braši, un ar interesi baudīja gan kalnu ainavas, gan burvīgās Austrijas mazpilsētas. Jau pienācis ekskursijas pēdējais vakars, kad visa grupa Vīnē, vīndaru krodziņā bauda nacionālo virtuvi un jaunvīnu, pamazām raisās gan sarunas, gan latvieši arī dūšīgi padzied, kas ļoti ieinteresēja apkārtējo publiku, dažas dziesmas tika pavadītas pat ar aplausiem. Vienā brīdī pieceļas viena no mūsu Trejmeitiņām un sāk savu stāstu: „Mēs šādā braucienā dodamies pirmo reizi mūžā. Pēc paziņu, bērnu un radu ieteikuma līdzpaņemta gan maize vairāki kukuļi, gan desas un sieri, lai nabaga ceļotājas neciestu badu. Gan pats brauciens, gan grupa, gan gide Antra ir kolosāli, mums viss ļoti patīk. Tikai vienu lietu nekā nespējām saprast – katru vakaru gide Antra šķiroties mums saka: „Rīt izbraucam astoņos, bet brokastis ēdam septiņos”. Par to izbraukšanu viss ir skaidrs, bet kāpēc tik stingri tiek pieteikts, ka jābrokasto tieši septiņos? Bet, ja jau Antra tā liek, tad tā ir jādara. Un ... mēs katru rītu septiņos viesnīcas numuriņā smērējam sviestmaizes no līdzpaņemtajiem produktiem un brokastojam.” Izrādās, ka dāmām neviens visa ceļojuma laikā nebija pateicis, ka brokastis ietilpst ceļojuma cenā un tiek ēstas viesnīcas restorānā. Kā teica Antra – nu kurš varēja iedomāties, ka kāds to vēl nezin ... Lieki piebilst, ka nākamajā rītā Vīnes viesnīcā Trejmeitiņas brokastoja restorānā.
Share