Kukulis Marokas robežkontroles vīriem.
MairaCreated: Mar 14 2012 16:26
Tas notika 1998.gadā, kad vesels bars dīvaiņu parakstījās uz ekstrēmu ceļojumu – braucienu ar autobusu no Latvijas uz Maroku, un arī atpakaļ, protams. 28.dienas autobusā, nekādas viesnīcas, nekādas organizētas ēdināšanas, vien kempingi un pašu virums katlos... Mērķis – Atlasa kalnu augstākās virsotnes Tubkala iekarošana. Tā nu bijām izkratījušies cauri visai Eiropai, izmetuši pat pāris dienu līkumu pa Portugāli, līdz nonācām Algasirā, Spānijas ostas pilsētelē, no kuras uz Āfrikas kontinentu ceļas pāri prāmji. Ostā satikām arī otru autobusu no Latvijas, kura pasažieru mērķis ne ar ko neatšķīrās no mūsējā, tik viņi bija apskatījuši Parīzi un Madridi, savukārt mēs – Lisabonu un Portugāles dienvidu reģionu Algarvi. Kā nu sanāca, kā ne, kaut kas nebija kārtībā ar kuģu izmēriem vai iespējām pārvest autobusus un ļaudis, pirmais autobuss kopā ar abu autobusu pasažieriem tika pāri jūrai ātrāk, mēs Seutas ostā gaidījām citu prāmi, kas atvedīs mūsu autobusu. Nogaidījām pamatīgas divas stundas. Pa to laiku mūsu kolēģu autobusam vajadzēja būt jau saulainajās Marokas tālēs izgaisušam. Kad nu beidzot sagaidījām savu busu un laimīgi sakāpām tajā, grupas vadītājs draudzīgi atgādināja, ka pēc nepilnas pusstundas sasniegsim Marokas robežu, bet Maroka, kā visiem zināms, ir musulmaņu zeme, kurā valda sausais likums, tāpēc alkoholu var ievest tikai puslitru uz cilvēku. Ai, bet tikko kā uz prāmja taču bijām tax free veikalos, kur spāņu brendijs ar savām draudzīgajām cenām tā vien prasās līdzi ņemšanai lielākos tilpumos! Ko nu darīt, kontrabanda jālikvidē. Ņemot vērā, ka bijām pirmā grupa mūsu šoferīšu pieredzē, kas pat Polijai izbrauca cauri skaidrā prātā, bija saprotams, ka visus iepirktos krājumus likvidēt tomēr neizdosies, nav tādas pieredzes un rūdījuma. Tomēr ļoti centāmies... Piebraucot pie Marokas robežas, skatam priekšā pavērās satraucoša aina – mūsu kolēģu autobuss stāv plača vidū, bet visapkārt tam, ap 50 m rādiusā izkrāmētas visas mantas, virves, leduscirtņus, guļammaisus un visu pārējo ekipējumu ieskaitot... Tātad lēsām, ka viņu autobuss tiek šai pārbaudei pakļauts jau pilnas 2 stundas. Paši pasažieri stāvēja nomaļus mazajā, mūra žoga mestajā ēniņā un neizskatījās visai priecīgi. Bet tad kāds no Marokāņu robežapsardzes amatpersonām ieraudzīja jaunpiebraucējus – mūsu lielo, skaisto Neoplan autobusu. Tramīgs skatiens uz numura zīmi mūsu busam, tad uz jau „izķidāto” busu, tad atkal uz mūsējo. Vīram sejā parādās zināma nervozitāte, jo šodien darba diena padevusies visai spraiga... Tiek dota komanda pirmajam autobusam vākties prom, lai atbrīvotu vietu mūsu kārtīgai, detalizētai pārbaudei... Saprotam, ka šeit joki mazi, Marokāņi izskatās draudīgi, jo visi baltie ir apdraudējums skaistajām islāma idejām, dusmīgi, jo diena ir karsta, bet šitie te tik brauc un brauc... Priekšējā autobusa pasažieri pa galvu pa kaklu metas stumt atpakaļ autobusā savas mantas, tas vairs diez cik labi neizdodas, jo ir liela steiga un bagāžas nodalījuma durtiņas negrib lāgā vērties ciet ... Tomēr kavēties nedrīkst... Tā nu pienāk mūsu kārta. Sēžam autobusā, turam rokās atvērtas pases, baidamies pat paelpot, lai tikai neizsauktu skarbo vīru dusmas. Paldies Dievam, ar pasēm visiem viss kārtībā. Seko komanda – visiem izkāpt no autobusa. Ceļamies un veļamies. Dažiem izdodas no autobusa izkāpt tīri naski, cits lēnām pamazām, cits izveļas kā maiss. Vēl tak neesam paguvuši pat visu kontrabandu nolikvidēt. Nezinam, kur to likt, cits tur ietītu kādā jakā, cits aizbāzis aiz kāda apģērba gabala... Vismaz neko „lieku” cenšamies autobusā neatstāt. Draudzīgi saspiežamies no priekšgājējiem mantotajā ēniņā un sākam vērties, kas notiek pie autobusa. Marokāņu robežkontroles vīri, sviedros spīdošām pierēm ver vaļā mūsu autobusa bagāžas nodalījumus, vienu pēc otra... Un šausmās sastingst, jo ierauga to, no kā visvairāk baidījās – atkal viss līdz pēdējam kvadrātcentimetram piekrauts, atkal priekšā pāris stundas smaga darba zem šīs karstās jūnija saules... Mēs stāvam (sēžam, guļam) ēnā un paklusītēm turpinām likvidēt kontrabandas pārpalikumus, jo jūtam, šobrīd uz mums neviens pagaidām neskatās, bet viss vēl var mainīties. Tad pārbaudītāju brigādes šefs ierauga Mangaļu minerālūdens pudeli. Diezgan teatrāli viņš vēršas pie mūsu grupas vadītāja ar sūdzībām, ka šodien gan ļoti karsa diena! Protams, grupas vadītājs mājienu saprot un iedod viņam padzerties. „Wow, with gas!” pēc neliela malka gāzūdeņa sajūsmā izdveš priekšnieks... Un pajautā, vai var dabūt vēl. Tak protams, ka jā! Mums šīs mantas netrūkst! Turpat, rokas stiepiena attālumā ir vēl vairāki bloki (sešpakas)! Viens tiek izcelts un piedāvāts brigādei. Ar to pašu pārbaude ir galā. Mēs saņemam atļauju atgriezties autobusā, bet autobusa šoferīši – stūrēt vien tālāk. Welcome to Morocco!
Share