Vēlējums.
Ikkurai latvietei
savu latvju tautas tērpu,
kurā godus sagodāt,
dainu dainas izdainot,
baltu pienu māla krūkā smelt,
pilnu bļodu viras saimes galdā celt.
Zilā rudzu pļavā brienot,
vainadziņu kopā sienot,
Līgo dziesmas ieskandinot,
nopland sārtie pašuviņi,
baltie lina krūmainīši,
caurlielenēs tērptās kājas,
galvā kuska iestepēta.
Spēka vārdi rakstos likti,
skarbu domu neaiztikti.
/Dace Sadaka/



Mans Rucavas tautastērps
Stāsts sākas ar to, ka mana draudzene pateica stiprus vārdus: “Katrai latviešu sievietei kārtīgā mājā ir jābūt savam tautastērpam”. Viņa jau bija nopirkusi svārkus un pati izšuva blūzi. Tajā brīdī atcerējos, ka mūsu mājā jau ilgus gadus bēniņos stāv vīra vecmāmiņas kora tautastērps un devos to aplūkot. Kopā ar vīramāti, labu šuvēju, novērtējām, ka šo tērpu varētu restaurēt un ķērāmies pie darba tieši Jāņos. Es ārdīju, viņa pāršuva atbilstoši manam augumam, jau tad sajutu no šī tērpa nākošo enerģiju. Tas bija Rucavas novada tautastērps. Latvju rakstos izvēlējos vienu no Rucavas rakstiņiem un izšuvu aubi, uzadīju zeķes. Tērpu uzvilku uz skolas svinīgu pasākumu un publicēju fotogrāfijas. Tad saņēmu citas savas draudzenes, rucavnieces komentāru: “Malacis, ka tu sakopi šo tautastērpu, tā tomēr ir daļa no identitātes, bet mans kā rucavnieces komentārs, lai neiebrauktu auzās- aubi Rucavā pie tautastērpa nekad nenēsā, vislabāk pie šī komplekta nēsāt sarkanu lakatu ar rozēm un nāmatu. Nāmatu jeb galvas apsēju vari siet tikai tad , ja ir villaine.” Nu ko? Atliku savu skaisto aubi malā un izveidoju nāmatu ar sarkano lakatu. Lietojot šīs galvassegas, atkal sajutu īpašu enerģētiku. Te arī draudzenes padoms, kā siet nāmatu:” Uzliec to uz galvas tā, lai īsākais gals paliek uz kreisā pleca, otro stūri saloki tā kā garmošku 3 daļās, aptin pa priekšpusi ap zodu vienu reizi, otrā aplī pieturi aizmugurē pie auss un aptin ap pieri. Izveidojas it kā cilpa, pāri palikušo daļu no apakšas uz augšu izver, lai iznāk uz muguras šleife.” Te tiešām vajadzīgs palīg