No diegu diedziņiem,
caur rakstu rakstņiem,
caur vēja tiltiņiem un namu dakstņiem,
magoņu iesārtiem meitu vainagiem
sudraba lentītēm šūdināts tērps.
Godos tas izgodāts, vējos balināts,
rokām nocakāts,
laika nosargāts
Bārtā daudzināts.
/Dace Sadaka/

Tā tad par Bārtas tautas tērpu - Viss sākās ar deju kolektīva Nīcas vainagu restaurāciju, ko veicu es, biju arī pati izšuvusi Nīcas vainagu, bet lielāko gandarījumu tomēr nesa 14 vainagu restaurācija. Ar šo viss nebeidzās. Katru sezonu mūsu kolektīvā meiteņu tautas tērpiem tiek piešķirti nr lai nēsātāja zin, un piemeklējot tērpus, vienmēr zini, kurš nr vislabāk der. Tad visi sanācām uz noliktavu, un iznesām ārā visus esošos tautas tērpus. Lielu simpātiju izraisīja Bārtas brunči, tie gan nebija ideālā stāvoklī, bet patu raisīja, tad apjautājos savai tuvai draudzenei, vai viņa gribētu man palīdzēt tikt pie sava Bārtas tautas tērpa, viņa ar bailīgu skatienu piekrita. Pirmo viņa uzšuva vesti (sarkano ar sudraba lentītēm), bija paredzēts, ka es uz vienu svarīgu pasākumu varēšu aizņemties no kolektīva Bārtas brunčus un vilktu mugurā jauno vesti, jo mūsu kolektīvā ir pelēkas vestes pie Bārtas, bet labāk man patīk melnie svārki kopā ar sarkano vesti. Tad nu sanāca, kā sanāca, un viņai neizdevās paspēt uz šo, man svarīgo pasākumu, pabeigt sarkano vesti, tā nu izpalika mirklis, kad uzvilku Bārtas tautas tērpu. Tā kā tautas tērpi ir dārgs prieks, visu uzreiz atļauties nevarēju, tāpēc, meklēju, rakstīju, prasīju dažādās vietās, cik varētu izmaksāt jauni Bārtas brunči, jo savu taču nebija, bet veste bija. Sapratu, ka lielas summas būs jātērē, vērsos atkal pie savas tuvās draudzenes, "klau, varbūt Tu man varētu uzšūt Bārtas svārkus? ", viņa atbildēja "Jā, varu, bet ko Tu domā ar to sarkano apakšmalu un rakstiem darīt?" Es atbildēju "/Tev taču ir liels talants izšūšanā, varbūt ir vērts pamēģināt? " Ar pauzi, un dziļu nopūtu, draudzene piekrita, tad nu pēc vairāku mēnešu ilga viņas darba, viņa pasniedza man