No visa pa druskai,
no visa mazliet,
laiks bilžu druskas palēnām kopā liek:
no linbaltā krekla līdz raibiem brunčiem,
tiek izdejots laiks cauri
Kurzemes upju ievziedu ločiem,
cauri vējmezglu vīgriezēm, pīlādžu skarām,
laiks izdejo gadiem cauri ne garām,
cauri kā ūbele maigi vaigu skar,
tā pulkstenis tikšķot,
gadsimtus auglīgā upē pārvērst var.

/Dace Sadaka/
Domāju, ka tas, ka man šodien ir savs tautas tērps, ir tikai likumsakarīgi. Jau no dziļas bērnības esmu bijusi saistīta ar etnogrāfiskajiem rakstiem – sākot ar omīšu adītajiem cimdu rakstiem, beidzot ar tautas dejās izdejotiem. Tā cēlā sajūta, ietērpjoties tautas tērpā, nāk man līdzi cauri gadiem. Precīzi vairs neatceros, kad tieši man nāca šī apziņa, ka kādu dien` man būs pašai savs tautas tērps. Bet nu tas ir noticis!
Manas saknes ir dziļi Kurzemē un visu laiku šķita, ka mans pirmais tērps būs Kuldīgas, jo arī mana mamma ir no tās puses. Bet sanāca tā, ka dienā, kad mana omīte ķērās pie mana brunča aušanas, stellēs velki bija salikti tā, ka varēja aust tikai strīpainu audumu. Tā nu man īsā laika sprīdī nācās pieņemt lēmumu par kādu citu tērpu. Tā kā jau gadus desmit esmu ieprecējusies Zemgalē, izvēle tika veikta par labu Bauskas bruncim.
Jā, mans tautas tērpa stāsts sākās ar brunčiem – ar omītes mīlestību un rokām izausts. Gatavs tas bija pirms diviem gadiem, bet tā kā drīz pēc tam es biju bērniņa gaidībās, man tā arī nesanāca izdevība to uzvilkt. Toties, bija pietiekami laiks pārdomāt visas citas tā detaļas.
Tā nu gabaliņu pa gabaliņam tautas tērpa detaļas atnāca pie manis. Josta ir vecāku un brāļa dāvana man 30 dzimšanas dienā. Savukārt, zeķes ir manas vīra mammas darinātas. Blūzi un jaciņu es pasūtīju pie tautas tērpu šuvējas. Pirmo reizi savu tautas tērpu pilnā komplektācijā uzvilku šīs vasaras sākumā uz sava jaunākā bērniņa pirmajiem lielajiem godiem. Vēl šim tērpam klāt vēlos piegādāt plecu lakatu. Esmu jau uzzinājusi kontaktus audējai no Jelgavas, kurai esot vesela pūra lāde pilna pieausta – zinu,