1.2. Kurāns pagodina labu izteikšanās veidu un uzskata nesakarīgu valodu par trūkumu:

Un Mēs stiprinājām viņa varu un devām viņam gudrību un labu, sakarīgu runātspēju. [38:20]

Ibn Džarīr At-Tabarī komentē: “un ir jāsaka: Dāvūdam tika dota spēja sakarīgi runāt tieslietās, dialogos un uzrunā.” [21/173]

Vai tad [pielīdzināt Viņam] to, kuru izaudzina rotājumos, un kura strīdos [runā] neskaidri? [43:18]

Ibn Kasīr komentē: “Kad viņa ir strīdā, viņa neizsakās skaidri, nespēj izteikties un viņas runa ir neskaidra.” [7/223]


1.3. Kurāns aizliedz lamuvārdus un apsaukāšanu:

Ak jūs, kuri noticējāt! Lai vieni ļaudis neizsmej citus (..) un neapsaukājiet viens otru ar pavārdiem/iesaukām/palamām. [49:11]

Ibn Džarīr At-Tabarī komentē: “Nevienam muslimam nav atļauts saukt savu brāli vārdā, kurš viņam nepatīk, vai izcelt viņa īpašību, kura viņam nepatīk.” [Tabarī 22/302]

http://www.umma.lv