Dieva vēstnesis un bērni
Dieva vēstnesis Muhammeds (lai viņam miers un Dieva svētība) mīlēja mazus bērnus.
Kādu dienu viņš ceļoja ar saviem draugiem. Kad pienāca lūgšanu laiks, viņi apstājās, lai veiktu lūgšanu.
Viens sahāba uzsāka saucienu uz lūgšanu – azānu: „Allāhu akbar! Allāhu akbar…”
Tai vietai netālu dzīvoja bērni, kuri nekad iepriekš nebija dzirdējuši azānu. Viņi jautrojās un sāka atdarināt azānu. Vienam zēnam ar skaistu balsi sanāca pat ļoti labi.
Pēc lūgšanām Dieva vēstnesis pasauca bērnus. Bērni bažījās vai netiks norāti vai sodīti par jokošanos par azānu.
Tomēr Dieva vēstnesis smaidīja un prasīja zēnam ar skaisto balsi, lai viņš atkal sauc azānu. Viņš noskūpstīja viņu un teica: „Ej, inšāallāh, tu sauksi azānu Dieva mājā (Beitullāh – Kāba Aizliegtajā masdžidā)!”
Bērni bija priecīgi un arī pārsteigti, ka nav sarāti. Viņiem patika, ka Dieva vēstnesis bija laipns pret viņiem. Viņu ģimenes kļuva par muslimiem, jo viņus iespaidoja muslimu un viņu līdera Muhammeda manieres un uzvedība.
Kad tas zēns izauga, tad atbilstoši Dieva vēstneša paredzējumam, viņš sauca azānu Mekas masdžidā.