Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”
Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”
Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.
Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.
Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.
Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.
Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.
Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)
Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Nobeigums komentārā...