RAKSTS DIENĀ: LABDARĪBA IR IKDIENA
Laila Brence, http://www.islams-latviski.blogspot.com
„Mammu, Abdulahads ir atnācis!” sauc Uzers, skriedams pie manis no vārtiem. „Vai mēs varam atkal nopirkt krāsojamās grāmatiņas?” „Protams, ka variet,” es ceļos no krēsla un dodos uz vārtu pusi.
Abdulahads ir gadus divpadsmit vecs zēns, kas pēc skolas staigā no mājas uz māju, pārdodams krāsojamās grāmatas. Viņš tās nopērk veikalā un pārdod ar mazu uzcenojumu, tādējādi pats pelnot savu skolas naudu, kuru tēvs, grūto finansiālo apstākļu dēļ, nevar atļauties maksāt. Pirmo reizi mēs iepazināmies ar Abdulahadu pus gadu atpakaļ, kad viņš atnāca pie mūsu vārtiem ar savām grāmatiņām. Toreiz viņš pastāstīja par savu ģimeni, arī to, ka tobrīd negāja skolā, jo tēvam nebija naudas skolas izmaksām, jo gandrīz visi Abdulahada tēva mazā veikaliņa ienākumi aizgāja smagi slimās mātes ārstēšanai. Iedevu puikam sava vīra telefonu, lai viņa tēvs varētu ar vīru sazināties. Nolēmām šai ģimenei palīdzēt – turpmākos mēnešus maksājām Abdulahada skolas naudu, līdz viņa māte atlaba un ģimenes finansiālā situācija nostabilizējās.
Lai gan lielākā daļa pakistāniešu paši tikai ar pūlēm spēj apgādāt savas ģimenes, labdarība Pakistānā ir ikdiena. Ziedo gan bagātie un pārbagātie, gan arī tie, kam pašiem maz. Islāms nosaka divu veidu labdarību: zakā (obligāts turības nodoklis) un sadaka (brīvprātīga labdarība). Zakā attiecas uz tiem musulmaņiem, kuru turība ir sasniegusi konkrētu līmeni – viņiem reizi gadā ir jāziedo labdarībā aptuveni 2.5% no savas turības. Zakā līdzekļi tiek izdalīti trūcīgo vidū, tādējādi līdzsvarojot turības sadali sabiedrībā. Pašiem zakā devējiem, Dievs ir apsolījis svētīt viņu ienākumus visa turpmākā gada garumā. Savukārt sadaka ir tuvāka Rietumu izpratnē ierastajai brīvprātīgajai labdarībai (naudā vai ‘graudā’), lai gan arī to reizēm nosacīti reglamentē islāma likumi.
tupinājums 2. lapā
Laila Brence, http://www.islams-latviski.blogspot.com
„Mammu, Abdulahads ir atnācis!” sauc Uzers, skriedams pie manis no vārtiem. „Vai mēs varam atkal nopirkt krāsojamās grāmatiņas?” „Protams, ka variet,” es ceļos no krēsla un dodos uz vārtu pusi.
Abdulahads ir gadus divpadsmit vecs zēns, kas pēc skolas staigā no mājas uz māju, pārdodams krāsojamās grāmatas. Viņš tās nopērk veikalā un pārdod ar mazu uzcenojumu, tādējādi pats pelnot savu skolas naudu, kuru tēvs, grūto finansiālo apstākļu dēļ, nevar atļauties maksāt. Pirmo reizi mēs iepazināmies ar Abdulahadu pus gadu atpakaļ, kad viņš atnāca pie mūsu vārtiem ar savām grāmatiņām. Toreiz viņš pastāstīja par savu ģimeni, arī to, ka tobrīd negāja skolā, jo tēvam nebija naudas skolas izmaksām, jo gandrīz visi Abdulahada tēva mazā veikaliņa ienākumi aizgāja smagi slimās mātes ārstēšanai. Iedevu puikam sava vīra telefonu, lai viņa tēvs varētu ar vīru sazināties. Nolēmām šai ģimenei palīdzēt – turpmākos mēnešus maksājām Abdulahada skolas naudu, līdz viņa māte atlaba un ģimenes finansiālā situācija nostabilizējās.
Lai gan lielākā daļa pakistāniešu paši tikai ar pūlēm spēj apgādāt savas ģimenes, labdarība Pakistānā ir ikdiena. Ziedo gan bagātie un pārbagātie, gan arī tie, kam pašiem maz. Islāms nosaka divu veidu labdarību: zakā (obligāts turības nodoklis) un sadaka (brīvprātīga labdarība). Zakā attiecas uz tiem musulmaņiem, kuru turība ir sasniegusi konkrētu līmeni – viņiem reizi gadā ir jāziedo labdarībā aptuveni 2.5% no savas turības. Zakā līdzekļi tiek izdalīti trūcīgo vidū, tādējādi līdzsvarojot turības sadali sabiedrībā. Pašiem zakā devējiem, Dievs ir apsolījis svētīt viņu ienākumus visa turpmākā gada garumā. Savukārt sadaka ir tuvāka Rietumu izpratnē ierastajai brīvprātīgajai labdarībai (naudā vai ‘graudā’), lai gan arī to reizēm nosacīti reglamentē islāma likumi.
tupinājums 2. lapā
| ← previous | 98. from 255 | next → |
