Sen atpakaļ Mekā dzīvoja daudzus hadīsus zinošs vīrs vārdā Sufjāns ibn Uejnah. Kad cilvēki atnāca uz Meku svētceļojumā, viņš daudziem no tiem stāstīja par mūsu Dieva vēstnesi Muhammedu (lai viņam Dieva svētība un miers). Kādu gadu viens no svētceļniekiem atnāca pie Sufjāna un teica:
„Lūdzu, izstāsti man pāris hadīsus,” viņš lūdza.
Sufjāns pastāstīja pāris hadīsus, bet vīrs prasīja vēl pāris. Sufjāns pastāstīja vēl hadīsus. Bet vīrs prasīja vēl pāris. Sufjāns pastāstīja vēl hadīsus. Bet vīrs vēlējās vēl „pāris” hadīsus. Sufjāns bija sadusmojies par šādiem nebeidzamiem „pāris” hadīsiem un iesita vīram pa krūtīm. Tad tas vīrs nokrita atmuguriski no paaugstinājuma uz kura sēdēja. Viņš vēlās atmuguriski nelielā ielejā un palika nekustīgs.
No attāluma to ieraudzīja cilvēki, kuri sāka runāt: Sufjāns nogalinājis svētceļnieku!
Sufjāns nožēlojot savu rīcību nogāja lejā ielejā un atklāja, ka vīrs ir dzīvs un nekas viņam nekaiš.
„Ak, tu! Skaties, cilvēki vaino mani par tevis nogalināšanu! Celies augšā un rādi, ka tev nekas nekaiš!”
Guļošais vīrs čukstēja Sufjānam: „Labi, bet tikai, ja tu man tagad izstāstīsi vēl simts hadīsus.”
Sufjāns izstāstīja vēl simts hadīsus, un guļošais piecēlās un aizgāja.
No šī stāsta mums nav jāmācās dusmas vai mānīšanās. Mums ir jāmācās degsme uzzināt vairāk par Islāmu un mūsu pravieti.