Nelaimīgā vecenīte
Mekā dzīvoja kāda neticīga vecenīte. Kad Dieva vēstnesis Muhammeds (lai viņam Dieva svētība un miers) iekaroja Meku, tad daudzi cilvēki pieņēma Islāmu, bet šī vecenīte ne. Viņai nepatika Dieva vēstnesis un viņa domāja, ka viņš ir apvainojis un aizvainojis viņas dievības un dievietes.
Kādu dienu viņa sakravāja savas mantas un slepus pameta Meku. Pa ceļam viņa satika kādu vīru, kurš jautāja, vai viņai nevajag palīdzību. Tā nu vecenīte deva viņam nest daļu no savām mantām. Viņi gāja pa karsto tuksnesi saulei karsējot, līdz vīrs iejautājās par iemeslu, kāpēc vecenīte pamet Meku. Vecenīte teica, ka viņai nepatīk Muhammeds un viņa domā, ka viņš ir slikts cilvēks. Daudzi cilvēki ir pametuši viņu dievības un senču dzīvesveidu, lai kļūtu par muslimiem, bet viņa gan to nevēlas. Tā nu viņa stāstīja daudzas sliktas lietas, kuras ir dzirdējusi par šo Muhammedu. Vīrs klausījās neko neteikdams. Tā nu viņi bija aizgājuši līdz ceļam prom no Mekas, kad vīrs vēlējās atgriezties Mekā. Vecenīte pateicās un jautāja pēc vīra vārda.
Vīrs teica: „Mans vārds ir Muhammeds.”
Vecenīte bija pagalam pārsteigta. Visu garo ceļu viņa bija stāstījusi visu slikto ko bija dzirdējusi par Muhammedu, bet viņš nepārtrauca, tikai turpināja nest viņas mantas. Viņš bija tik izpalīdzīgs un laipns, ka viņš nevarēja būt slikts cilvēks kā viņa par viņu domāja. Asaras ritēja pār vecenītes vaigiem un viņa bija nokaunējusies. Viņa teica viņam: „Es vēlos iet atpakaļ uz Meku! Es vēlos kļūt par muslimu!”