Kādā saulainā pēcpusdienā lapsa iznāca laukā no meža un klaiņoja pa zemnieku iekoptajiem laukiem. Viņa nonāca līdz vīnogu kokiem. Pienākot klāt, viņa redzēja augšā zaros karājoties sulīgus vīnogu ķekarus.
Lapsa apskatījās apkārt. Neviena nebija. Ne zemnieku, ne mednieku, ne suņu. Lapsa nolēma nozagt dažus vīnogu ķekarus.
Lapsa palēcās, lai satvertu ķekaru, bet neizdevās. Lapsa lēca vēl centīgāk, bet joprojām ķekari bija par augstu. Lapsa atkāpās pāris soļus, ieskrējās un lēca! Bet atkal neizdevās. Lapsa atkāpās tālāk un vēl vairāk ieskrējās, bet nekādi neizdevās.
Sāka krēslot un lapsa kļuva dusmīga. Tā skrēja un lēca, bet nekādi ķepa neiegrābās vīnogu ķekarā. Sāka tumst un lapsa pārstāja lekt.
Lapsa atmeta ar ķepu un gāja prom pie sevis murminot: „Vispār jau es nemaz īsti negribēju tās vīnogas. Un esmu droša, ka tās vīnogas ir par skābu.”
Tā nereti tad, kad mēs nevaram iegūt to, ko vēlamies, tad mēs izliekamies, ka nemaz negribējām. Īstenībā vajag būt uzmanīgam ar to ko vēlas un cik vēlas. Un jāatceras, ka lapsai ir taisnība vienā ziņā – negodīgi iegūta manta vai piepildīta vēlme negaršo labi.