Atceries par Āsiju, Faraona sievu. Viņa ticība bija dzīva un spēcīga, lai gan viņai bija jādzīvo tāda cilvēka ēnā, kurš teica: „Esmu tavs Kungs, Visaugstākais!” Kad Faraons uzzināja, ka viņa paša sieva ir ticīga Dievam, tad viņš pavēlēja viņai atteikties no ticības. Viņš viņu sita un tad pavēlēja saviem padotajiem viņu sist. Un tad Faraona kalpi vērsās pret Āsiju ar spīdzināšanu. Viņa neatteicās no ticības, bet vērsās pie Dieva. Viņa lūdza: „Mans Kungs! Uzcel man pie Sevis māju Paradīzē un paglāb mani no faraona un viņa ļauniem darbiem, un paglāb mani no netaisnīgās tautas!” Tad, kad viņa to pateica, tad debesis atvērās un viņai tika parādītas viņas mājas Paradīzē. Un viņa sāka smaidīt. Viņas sargi un spīdzinātāji bija pārsteigti, - viņu spīdzina, bet viņa smaida? Vīlies un nikns Faraons pavēlēja atnest klintsbluķi un uzmest to Āsijai virsū. Bet Dievs paņēma viņas dvēseli pirms klintsbluķis sašķaidīja viņas ķermeni un viņa kļuva par piemēru visiem ticīgajiem un ticīgajām līdz pat Pasaules galam.
„Un Dievs dod līdzību tiem, kas noticēja, faraona sievu. Reiz viņa teica: „Mans Kungs! Uzcel man pie Sevis māju Paradīzē un paglāb mani no faraona un viņa ļauniem darbiem, un paglāb mani no netaisnīgās tautas!”” [Kurāna tulkojums 66:11]