Back to story title

Gaujas viltības un Paradīzes kalns

Par Vidzemes Šveici sauc apgabalu ap Gauju, galvenokārt pie Siguldas, Turaidas, Krimuldas. Upe te tek pa plašu sengultni, kuras krasti un apkārtējie pauguri apauguši krāšņiem mežiem.Te arī atrodas seno bruņinieku piļu drupas un senču pilskalni. Gaujas krastos un senās ielejas piegāzēs redzamas sarkanā smilšakmeņa klintis un to daudzās alas. Tā rakstīts E. Tomasa un J. Novoselova 1929. gada izdotajā Latvijas ģeogrāfijas mācību grāmatā.

Pateicoties Latvijas reljefa mezoformām Siguldas apkārtnē ir vairāki pauguri, kuri ikdienā tiek saukti par kalniem. No tiem vispazīstamākais ir Paradīzes kalns, kas izveidojies Vējupītes gravas un Gaujas senlejas stūrī ar klasisku skatu uz Gauju 80 m zemāk. Šo ainavu gleznās iemūžinājuši latviešu gleznotāji J. Feders, V. Purvītis, J. Rozentāls. Tādējādi arī kalns ieguvis otru nosaukumu – Gleznotājkalns.

Sigulda ir ūdeņiem bagāta. Nozīmīgākā ūdenstece ir Gauja, otra vislielākā un visgarākā, kā arī skaistākā un viltīgākā Latvijas upe. Gaujai ir daudz pieteku, teju trīs simti, tās ir Latvijas straujākās upes. Gaujas Nacionālā parka teritorijā Gaujas pietekas plūst dziļās, mežonīgās gravās.

Par Gaujas nosaukuma izcelsmi ir vairākas versijas. Pirmajos vēsturiskajos dokumentos, piemēram, Indriķa hronikā, tiek minēts „Coiva”, kas varētu būt cēlies no igauņu „koin”vai lībiešu „kōw” (bērzs). Citos senatnes dokumentos minēta „Goiva”.

12. – 13. gadsimtā līdz ar vācu krustnešu iebrukumu vācu vēsturiskajos dokumentos Gaujas vietā dots nosaukums „Aa” (Liflandische Aa), kas tulkojumā nozīmē „ūdens”.

Gauja – garākā Latvijas upe (452 km) – sākas Vidzemes Centrālajā augstienē Cēsu rajonā, Piebalgā, un ietek Rīgas jūras līcī uz ziemeļiem no Rīgas. Gauja ir ne vien strauja, bet arī ļoti līkumaina upe. Posmā no Valmieras līdz Murjāņiem upe met pavisam 98 lielākus vai mazākus lokus. Katru pavasari Gauja izskalo krastus.Upes gultne pie Siguldas ir apmēram 100 m plata ar krasi mainīgu dziļumu (0.3 – 7 m). Gauja pie Siguldas stipri mainījusi savu gultni un vietām novirzījusies pat par 0.5 km. Agrāk tā tecējusi gar Gūtmaņa alu un Krimuldu, kur tagad redzamas vecupes.

Parasti Gauja aizsalst decembra vidū, bet ledus iešana sākas marta beigās.Gaujā ieplūst daudz pazemes ūdeņu, kas ziemā samazina ledus segas biezumu atsevišķos tās posmos, bet vasarā jūtami pazemina ūdens temperatūru. Gaujā tā ir zemāka nekā citās Latvijas lielākajās upēs.

No Valmieras līdz Murjāņiem Gauja gandrīz 90 km garumā plūst pa varenu un krāšņu senleju, kas sākusi veidoties ledus laikmeta beigu posmā. Pie Siguldas senleja ir 85 m dziļa (lielākais dziļums Baltijas valstīs), tai ir stāvas, gravu saposmotas, vietām vertikālas nogāzes, platums – no 0.9 km sašaurinājumos pie Siguldas līdz 2.5 km paplašinājumos starp Raunas un Strīķupes ieteku.

No 20. gs sākuma līdz pat 60. gadiem pa Gauju pludināja baļķus, upes augštecē darbojās vairākas ūdensdzirnavas un kokzāģētavas. Lejtecē bija labas nēģu zvejas vietas. MūsdienāsGauju izmanto galvenokārt rekreācijai. Krāšņie karsti, gravas, teiksmām apvītās alas, kā arī vēstures un kultūras pieminekļi piesaista tūristu uzmanību.

Kā cēlusies Gauja

Lapsa gājusi pie Alūksnes ezera dzert, bet jutusi, ka malas līkst iekšā, griezusies apkārt un skrējusi prom, un, prom skrienot, arvienu jutusi ūdenī pēdas. Tā cēlusies Gauja. Kādiem līkumiem lapsa skrējusi, tādiem Gauja pakaļ – tādēļ tai lapsas daba: strauja, nepastāvīga, viltīga.

Informācija pārpublicēta no grāmatas „Sigulda novadmācība”, izdevējs Siguldas Valsts ģimnāzija, 2002. gadā. Grāmata tapusi sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu, Gaujas nacionālo parku un Siguldas zonālo valsts arhīvu.