Back to story title

Par Gaujas senleju..

Senlejas nogāzes ar smilšakmens atsegumiem un gravām, upes gultne, palienes un terasu joslas kopumā raksturo Gaujas senlejas un apkārtnes fiziski ģeogrāfiskā rajona galveno sastāvdaļu - plašu senleju. Bez tam minētajā rajonā jāietver arī citi ar senleju cieši saistīti dabas kompleksi.

Pie šādiem dabas kompleksiem pieder paaugstinātie morēnas viļņoto līdzenumu posmi, kas pārtrauktā virknē stiepjas gar senlejas kreiso krastu Siguldas, Nurmižu, Augšlīgatnes un Cēsu apkārtnē, tāpat arī Krimuldas pacēlums Gaujas senlejas labajā krastā. Šajos apvidos, it sevišķi dolomītu kāpes tuvumā, pamatiežu virsa klāta ar plānu kvartāra nogulumu segu, tāpēc augsnes cilmieži tur ir bagāti ar karbonātiem, vairākās vietās izplatītas velēnu karbonātu augsnes. Seklais, ūdenscaurlaidīgais dolomīts, kā arī Gaujas senlejas tuvums un izveidotais erozijas tīkls šajos līdzenumos radījuši ļoti labus dabiskās drenāžas apstākļus. Minēto izdevīgo dabas faktoru ietekmē, kā arī Gaujas senlejas lielās vēsturiskās nozīmes dēļ pacēlumu apvidi tika apgūti jau tālā pagātnē. Šajos apvidos ir plaši aramzemju masīvi ar auglīgām, labi iekultivētām augsnēm. Uz viļņotajiem līdzenumiem vietām uzguldīti lēzeni kēmu, retāk morēnu pauguri. Nelieli tīrumi tur mijas ar mežu puduriem un nogāžu zālājiem. Tālāk no Gaujas vai tās pieteku ielejām noteces apstākļi pasliktinās, vietām sastopamas pārmitru zemju platības.

Izcila nozīme Gaujas senlejas apkārtnes dabas kompleksu vidū ir Gaujas pieteku lejas posmos izgrauztajām dziļajām ielejām, no kurām vairākas tiek uzskatītas par senlejām. Senās ielejas sevišķi izteiktas Cēsu apkārtnē, kur tās saistās kopējā ieleju tīklā, kas sašķeļ dolomīta masīva viļņotos līdzenumus atsevišķos pacēlumos. Cēsu apkārtnē seno ieleju žuburs ziemeļos sākas ar Raunas lejteces dziļo iegrauzumu. Šajā ielejā, apmēram 4 km no Raunas ietekas Gaujā, izbeidzas 1,5 - 2 km platā Vaives senleja, kas stiepjas apmēram 7 km garumā dienvidu dienvidrietumu virzienā. Diezgan tuvu pie ietekas Raunā no Vaives senlejas sasvukārt atzarojas labi izteikta sena ieleja - Jaunzemju-Lībānu jeb Kazu leja. Minētais ieleju loks no visām pusēm norobežo Kāķu pacēlumu, no kura uz dienvidaustrumiem, starp Vaives senleju un šaurajām Veives augšteces (Rīdzenes) un Rauņa ielejām, atrodas Kunču pacēlums. No Vaives senlejas dienvidu gala uz rietumiem stiepjas sausa ielejas forma - Zīparu leja, ko Rakšupītes ieleja saista ar Gauju. Šīs ielejas kopā ar Gaujas senlejas posmu visapkārt norobežo apmēram 8 km garo un 6 km plato Cēsu platformu. Gaujas senlejā izbeidzas Amatas senleja un Braslas senleja, kuras nav saistītas ar minēto ieleju tīklu.

Varenākā no minētajām ielejām ir Amatas senleja. Tā sākas nedaudz augšpus Rīgas-Pleskavas šosejas tilta un, mezdama vairākus asus līkumus, strauji padziļinās. Posmā starp šosejas tiltu un Kārļiem ieleja šaurā spraugā izlauzusies cauri Pļaviņu svītas dolomītiem, kas abās upes pusēs veido stāvas kraujas. Lejpus Kārļiem senleja jau iegrauzusies Amatas svītas smilšakmens slāņkopās. Ieleja tur vietām platāka par kilometru, bet tās dziļums pārsniedz 50 m. Starp Kārļiem un Līgatnes ceļu ielejas krastus nožogo vairākus desmitus metru augstas smilšakmens atsegumu sienas, no kurām pazīstamākā ir Zvārtes iezis. Lejteces posmā ielejas dziļums ir apmēram 20 m, atsegumu kraujas kļūst zemākas. Amatas senlejas un sāngravu joslas klāj nepārtraukti meži.