(Pēc arhitektes L.Grinbergas projekta 1927. gadā izbūvētā Neretas dzelzceļa stacijas ēka.

(Foto - Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājums))

Pēc lauku platuma dzelzceļu iekļaušanas valsts dzelzceļu tīklā un civilo vilcienu kustības noteikumu un citu normatīvo aktu attiecināšanas uz tiem, viens no galvenajiem uzdevumiem bija nodrošināt lauku platuma vilcienu kustības organizāciju atbilstoši minēto dokumentu prasībām. Tāpēc jo īpaši svarīga kļuva dzelzceļu staciju un to personāla loma. Savukārt, personā- la vajadzībām bija jānodrošina ne tikai minimāli nepieciešamie darba, bet arī sadzīves apstākļi, kuri ne visās bijušajās kara lauku dzelzceļu staciju ēkās tādi bija. Diemžēl kara gados izpostītā, jaunā valsts nevarēja nodrošināt jaunu staciju ēku būvniecību it visur, kur tas bija nepieciešams. Priekšroka tika dota, protams, platsliežu dzelzceļu līnijām un tām apdzīvotajām vietām, kurās bija sagaidāms liels pasažieru apgrozījums. Lauku platuma dzelzceļos, vietās, kurās staciju ēku nebija vispār, vai tās nebija izmantojamas, tika meklēts pagaidu risinājums, kas reizēm tika rasts tuvējās
dzīvojamajās ēkās, kurās atradās vieta gan stacijas kantorim, gan stacijas personāla nakšņošanai.