Kas attiecas uz Krievu-Baltijas vagonu fabrikas pieredzi elektrisko motorvagonu būvē, tā 20. gadsimta pirmajā desmitgadē vērtējama kā diezgan ievērojama. Te runa gan iet par tramvaja, nevis dzelzceļa vagoniem. Ne tikai Rīgas, bet arī Maskavas, Sanktpēterburgas, Nikolajevas un citu pilsētu ielās pirms Pirmā pasaules kara jau ripoja Rīgā ražotie tramvaju vagoni.Pēc aptuvenām aplēsēm šādu vagonu skaits bija mērāms daudzos simtos. Par pirmo Latvijā izgatavoto un ekspluatēto motorvagonu ar iekšdedzes dzinēju gan ir uzskatāms motorvagons MB 2., par kura projekta autoru uzskatāms vienīgā Latvijā izgatavotā tvaika piedziņās pašgājējvagona M.1. konstruktors, inženieris Valters Aronets. Šī, ar benzīna dzinēju darbināma ritošā sastāva vienība tika nodota ekspluatācijā 1930. gadā. Līdzīgi kā M.1., arī MB 2. tika izgatavota Valmieras 750 mm šaursliežu depo darbnīcās. Tomēr atšķirībā no tvaika piedziņas vagona, šis motorvagons pilnībā atbilda tā laika priekšstatiem par to, kādai jābūt modernai automotrisei. Salonā bija iekārtotas 36 sēdvietas. Vadītāja kabīnes atradās abos galos. Sešcilindru Maybach firmas benzīna dzinējs spēja attīstīt 100 zirgspēku jaudu. Motorvagona Milius tipa spēka pārvads un ritošā daļa tika pasūtīta firmā Deutsche Getriebe G.m.b.H. Dzenošie bija abu ratiņu iekšējie riteņpāri.