Annele saliek burtu pie burta, sasauc kopā un iznāk vārds. Ak to brīnumu! Un kā vārds, tā turpat arī tēls. Tik brīnišķi rādās tas, kā nemaz nav. Izsauc: z—ie—m—a—ziema, un tūdaļ redz baltus laukus, kupenām pienestus dārzus un bērnus pa lauku ar ragutiņām, gluži tā, kā tas bij Kamenēs; bet, kad izlasa p—u—ķ—e—s—puķes, tad tā ir krāšņā Kaltiņu pļava dzelteni sarkana no gundegām un skābenēm; izsauc s—a—u—l—e—saule, un tūlīt viņa stāv dzirkstoši balta pār akas liepu pakāpusies un dedzina sarkanu istabas galu. Kā vārdu izsauc, jauns brīnums. Tāda ir jaukā, neapnicīgā rotaļa, ko nu prot Annele!
(A.Brigadere. “Dievs.Daba.Darbs.”)

Kā vārdu izsauc, jauns brīnums. Tāda ir jaukā, neapnicīgā rotaļa, ko nu protam mēs!