Aizbraukt, lai atgrieztos 275

„Mamma mani aicināja vairākkārt – brauc, te ir forši, atradīsi draugus.. Es negribēju, man Latvijā ir ļoti daudz draugu, man šeit patīk, bet, kad sākās krīze un es pazaudēju darbu, nācās pieņemt lēmumu. Pirmais gads bija visgrūtākais, lai gan man atšķirībā no daudziem citiem aizbraucējiem viss bija sagatavots – bija kur dzīvot, bija sarunāts darbs un sagaidīja tuvs cilvēks– mana mamma. Ļoti pietrūka draugu, arī angļu valodas zināšanas nebija diez ko spožas, glābiņš bija draugiem.lv, kas ļāva attālināti „piedalīties” visos notikumos, kas risinājās Latvijā,” stāsta Linda.

Pirmais darbs Lindai bija viesnīcā – telpu uzkopšana. Tā bija liela viesnīca - vairāk kā simts darbinieku. Viņa dalās novērojumos:  „Pārsteidza, ka jau trešajā dienā viesnīcas vadītāja zināja manu vārdu un satikta uzrunāja, pajautāja, kā klājās. Latvijā daudz mazākos kolektīvos tik vēlīgu un ieinteresētu attieksmi nebija nācies sastapt, lai gan nesūdzos – darba apstākļi man arī šeit bija labi.”

Anglijas sadzīvē Lindu visvairāk kaitināja attieksme pret ēdienu: „Es nesaprotu kā var labu pārtiku vienkārši bērt miskastē. Visu, kas pa dienu nav apēsts, viņi izmet. Reiz es aizgāju uz virtuvi pēc darba dienas beigām, lai paēstu vakariņas, mani kārtīgi izlamāja un manu acu priekšā visus tos produktus izgāza atkritumos. Ēd viņi briesmīgi negaršīgi – baltmaize, kurai uzlikta sardele – kas tas tāds vispār ir? Vienīgā garšviela – karijs, bet to ber visam klāt...”

Lindas mamma apprecējusies ar tipisku vidusšķiras angli. Interesanti uzzināt – kā tad dzīvo angļu vidusšķira? Stīvam ar mammu pieder klasiskais angļu dzīvoklis – māja. Tieši tāds kādu rāda seriālos– šaura mājiņa ar mazu pagalmiņu, kas atrodas citu tādu pašu māju garā rindā. Mājai divi stāvi– pirmajā maza virtuvīte un divas mazas istabiņas, otrajā vēl viena istaba. Pēc izmēra tipisks „hruščovkas” dzīvoklis. Brauc ar vismazāko iespējamo mašīnu, jo par lielajām jāmaksā lieli nodokļi. Interesanti, ka lielie nodokļi nav jāmaksā par „klasiskajiem” auto, arī Stīvam ir divdesmito gadu Rolls-Royce, kas arī ir viņa hobijs. 

Televizors ir liels un sadzīves tehnika visjaunākā, jo tā ir lēta. Apģērbu un apavus arī var iegādāties par smiekla naudu, ja vien nevēlies pirkt dārgos zīmolus. Ļoti dārga ir īres maksa, par savu dzīvoklīti Stīvs un mamma maksā 600 mārciņas, ja vēlies tuvāk centram – maksa pārsniegs tūkstoti. Ņemot vērā, ka Lindas alga viesnīcā bija 800 mārciņas, skaidrs, ka arī šādu mazu dzīvoklīti ārpus pilsētas viņa viena pati nevarētu atļauties.

Tāpat kā Latvijā arī tur pieņemts lamāt valdību – par nodokļiem, par augošajām pakalpojumu cenām, pensijas vecuma palielināšanu un īpaši par naudas šķērdēšanu Eiropas Savienības budžeta papildināšanai.

Briti ir vareni dzērāji, to apliecina arī Linda. Jau trešdienas vakarā ielas pildās ar cilvēkiem, kas dodas uz „pabiem”. „Dzer viņi ne pa jokam – mēs blakus nestāvam,” smejas Linda. Interesanti esot vērot Jorkas dāmas, kas arī dodas izpriecās, turklāt visas kā viena kārtīgi „uzcirtušās” – visīsākie mini svārki, viskošākais „meikaps” un dzer tikpat dūšīgi kā vīri.

Lai arī pēc trīsarpus gadiem dzīves Anglijā Lindai arī tur izveidojās neliels draugu loks, tomēr ilgas pēc mājām nav pametušas ne mirkli. „No rīta pieceļoties, es ieslēdzu datoru un skatos draugiem.lv, kas jauns manu draugu dzīvē, vakarā pēc darba atkal ēsmu „tīklā”. Ja nebūtu jūsu portāla, nezinu, ko darītu – laikam sajuktu prātā. Es pat lūdzu draugus, lai arī man sūta uzaicinājumus uz ballītēm, lai jūtos piederīga. Tagad, kad esmu atgriezusies, man ir sajūta, ka nemaz nebūtu bijusi projām. 

“Maniem draugiem viss ir labi, tāpēc nekādas krīzes sekas es šeit nejūtu – viss ir forši.” Lindai ir plāns jau drīzumā doties jaunā piedzīvojumā – strādāt uz kruīza kuģiem, lai apceļotu pasauli, bet pēc tam viņa noteikti atgriezīsies mājās un ir droša, ka agri vai vēlu atgriezīsies arī citi aizceļotāji – dzimtenes sajūta svešumā nezūd, tā tikai pieņemas spēkā.