Digitālā laikmeta bērni aug pasaulē, kuras realitāte pārspēj visfantastiskākās fantāzijas, ko viņu vecāki reiz lasījuši vai spējuši iedomāties. Telefoni, kas vienlaikus ir gan foto kamera, gan filmēšanas, video atskaņošanas, rotaļu utt. ierīce, trīsdimensiju kino un virkne citu brīnumainu ierīču pārvērš bērnību nepārtrauktā tehnoloģiju izziņas procesā. Tā ir aizraujoša pasaule, no kuras grūti izrauties un atrast laiku rotaļām un grāmatām. Bērni, kuriem jau no mazotnes vecāki nelasa priekšā, visticamāk tā arī neatradīs ceļu pie grāmatas. Vai tas ir svarīgi? Ļoti, jo fantāzija, iztēle un bagāts vārdu krājums noderēs arī vistehnoloģiskākajā nākotnē. Bērns, kuram lasa priekšā un kurš lasa pats, būs radošāks un ar plašāku redzesloku.

Aptaujas mērķa grupa bija vecāki ar bērniem. Tās veidotāju mērķis bija noskaidrot gan to, cik mēs esam čakli lasītāji, gan arī to, kādi ir mūsu lasīšanas ieradumi. Iesākumā noskaidrojām, kā mūsu pieaugušajiem pašiem bērnībā klājies. Izrādās, ka tikai pavisam neliela daļa ir tādu, kuriem nekad nav lasīts priekšā – „nieka” 8,33 % bērnu, kas nu jau ir pieaugušie, izauguši tā arī neuzzinot, cik nomierinoša un uz saldiem sapnīšiem vedinoša ir mammas vai tēta pirms iemigšanas lasīta pasaciņa. Vēl 12,74 % neatceras tos tālos laikus, bet lielāka ir tā grupa, kas zina šo sajūtu. Dažreiz – 39,18 %, bet pārējie pat bieži un ļoti bieži. Tātad kopumā lasīšanas tradīcijas mūsos ir iedēstītas, par to paldies nu jau omēm un opīšiem.

12,07 % vecāku atzīst, ka saviem bērniem nelasa, bet vēl 6,90 % nevar pateikt, vai to dara. Droši varam uzskatīt, ka tad, ja darītu, varētu. Tātad katrs piektais no mums izvairās no šī pienākuma. Sevišķi čakli vecāki iemanās bērnam lasīt priekšā pat vairākas reizes dienā, tādu ir 3,07 %, katru dienu to dara 24,71 %, pārējie dažas reizes nedēļā vai mēnesī. No šiem skaitļiem gan nevar izdarīt secinājumu, ka aizvien vairāk bērnu paliek bez vakara pasaciņas. Galu galā, ja tētis nelasa, mamma, ļoti iespējams, lasa un otrādi. Aptauja liecina, ka čaklākas lasītājas ir sievietes. Viņu vidū nelasītāju un pateikt nevarētāju ir gandrīz uz pusi mazāk. To, protams, var viegli izskaidrot ar daudzās Latvijas ģimenēs joprojām dzīvo tradīciju, ka ar bērnu auklēšanu pamatā nodarbojas mammas.

Tiem vecākiem, kas lasa, pajautājām arī – kā tieši, lai noskaidrotu, cik ļoti jau minētais digitālais laikmets ielauzies grāmatu pasaulē. Uz šo jautājumu atbildot, varēja atzīmēt vairākus variantus. Jāatzīst, ka esam diezgan konservatīvi – lielākā daļa lasa no grāmatas vai stāsta pēc atmiņas – nu gluži kā sendienās. 12,33 % lasa no datora ekrāna, pārsteidzoši maz – tikai 5,09 % izmanto šim nolūkam ērtos planšetdatorus, vēl mazāk – 2,41 % īpaši lasīšanai pielāgotos e-lasītājus, bet 4,29 % lasa no sīkajiem viedtālruņu ekrāniem. Saudzējiet redzi, mīļie.