Ikdienišķi stāsti par draugiem.lv un mūsu draugiem
Ar simoronu līdz sapņu darbam 19
Ilze Geida strādā draugiem.lv birojā par “auklīti” pieaugušajiem darbiniekiem. Šis esot viņas sapņu darbs, ko viņa sagaidījusi, pateicoties simorona metodes praktizēšanai.
Brīdis pirms pusdienām, kad biroja virtuvē saskries visi darbinieki: programmētāji, administratori un radošie cilvēki. Tad Ilze servēs pusdienas, ko ik dienas piegādā birojā pēc katra darbinieka individuālās izvēles. Ilzei ir 43 gadi, un viņa teic, ka šim vecumam esot daudz priekšrocību, ja strādā par auklīti biroja darbiniekiem: “Jau iegūta dzīves gudrība, pieredze, tāpēc es cilvēkus labi pazīstu un izjūtu, zinu, kas viņiem vajadzīgs, kas uz sirds. Vairākums manu kolēģu šeit ir vecumā līdz 30 gadiem.”
Īsta mamma!
Vispirms tiekam skaidrībā – pēc papīriem un darba līguma Ilze ir saimniecības pārzine, bet, ņemot vērā viņas pienākumus, sirsnīgo attieksmi pret darbu un kolēģiem, šāds amata nosaukums viņai nemaz nepiestāv. Ne velti šeit visi viņu mīl gluži kā mammu un nesauc nekā citādi kā par Ilzīti, mammu, savu auklīti. Draugiem.lv runasvīrs Jānis Palkavnieks atceras vienu no savām pirmajām darba dienām birojā: “Ārā jau pūta rudens vēji, bet mēs, puikas, tik un tā bijām pieraduši iet pusdienot uz terases. Tad Ilzīte nostājās durvīm priekšā un nelaida, kamēr nebija papildinājusi mūsu porcijas, jo “citādi vējš salātus aizpūtīšot pa gaisu”. Nu, riktīga mamma!” Agrāk Ilzei bija ģimenes bizness, savs uzņēmums, tāpēc piekrist tik radikālām pārmaiņām darba jomā nemaz neesot bijis viegli: “Man bija kluss sapnis kādreiz strādāt draugiem.lv birojā. Pirms manis šeit strādāja kāda man pazīstama meitene, un viņa daudz stāstīja par šo sapņu darbavietu. Nu jau piecus gadus esmu draugos un ne dienas neesmu nožēlojusi. Šī man ir īstā vieta, jo es daru darbu, kas man patīk. Burvīgs kolektīvs, brīnišķīgi vadītāji, kuri man palīdzējuši mainīties uz labo pusi, kļūt atvērtākai, draudzīgākai, komunikablākai. Viņi izcēluši saulītē visas manas labākās īpašības.” Tikai tad, kad saruna gandrīz galā un Ilzei jāsteidz ikdienas solī, lai pasūtītu saviem “audžubērniem” pusdienas birojā, viņa ieminas, ka, ļoti iespējams, ar darbu viņai paveicies, pateicoties kādai neparastai veiksmes programmēšanas metodes praktizēšanai...
Karināju zeķes un vicināju naudas maku
Pirms vairākiem gadiem Ilze internetā atrada informāciju par simorona metodi: “Izlasīju visu, kas bija pieejams. Tā kā emocionālā ziņā tas man bija visai nelāgs laiks, nolēmu pieteikties uz semināru par simorona metodi veiksmes programmēšanai. Vēl mēnesi pēc tam lidoju virs zemes. Tik daudz humora un labestības! Simorona kursu pasniedzēja Irina Brandina – fantastiska, aizraujoša, vitāla sieviete, kurā varētu klausīties un klausīties. Sākot praktizēt simoronu, sapratu, ka eksistē kas tāds, kas notiek neatkarīgi no tevis. Atliek tikai paļauties. Pēc simorona metodes esmu ķērusi haļavas naudu, vicinot tukšu naudas maku uz balkona. Vēlāk, lai naudu vairotu, karināju arī zeķes pie lustras, kā tas jādara saskaņā ar simoronu,” smejas Ilze. “Vai tikāt ar’ pie neplānotās naudas?” vaicāju. Ilze pačukst, ka kaut kāda naudiņa toreiz patiešām neplānoti uzradusies: “Kad sāku karināt zeķes pie lampas, vīrs protestēja un pārmetoši vaicāja, vai es esot kādā sektā iesaistījusies. Simorons vislabāk der, kad pats īsti nesaproti, ko darīt, bet jūti, ka jāmeklē risinājums, ir strupceļš. Tad jāapsēžas, jāatbrīvojas un sev skaļi jāpasaka: “Šis risinājums atnāks vajadzīgajā brīdī un formā. Atļauju!” Neskriet tramvajam pa priekšu, neplānot desmit soļus uz priekšu, ar ko agrāk arī pati azartiski aizrāvos. Izdomāju visus iespējamos scenārijus katrai situācijai.” Drīz pēc simorona kursu apmeklēšanas Ilze saņēma piedāvājumu nākt strādāt draugiem.lv.
Kas tā tāda simorona metode?
Simorona sistēma ir radusies Krievijā, un īsumā tā nozīmē noticēšanu brīnumiem. Tā ir savdabīga garīga un dvēseliska dziedināšanas sistēma, kas māca izpildīt dažādus savādus un humora pilnus paņēmienus, lai pievilinātu veiksmi.
Sadzīviskas raizes birojā nav pieļaujamas
Birojā auklīte drīkst saimniekot pēc savas vislabākās sirdsapziņas. Galvenais, lai visiem šeit būtu labi un visi būtu apmierināti. Vajag sulu spiedi? Lūdzu, nopirksim! Veļasmašīnu? Tūlīt būs! Daudzi kolektīvā ir aktīva dzīvesveida piekritēji un uz darbu brauc ar velosipēdiem. Tāpēc darbavietā ir pat sava veļasmašīna, dvieļi, žāvētāji. Ilze gādā, lai līdz vakaram riteņbraucēju drēbes atkal būtu tīras un sausas, lai viņi varētu dziedādami braukt mājās. Auklītes ziņā ir arī visu darbinieku komforts un pilnie vēderi. Kafijas automātā vienmēr jābūt gatavai kafijai, vasarā krūzēs jābūt citronūdenim, ziemā – ingvera un medus dzērienam vai zāļu tējām. Dažkārt gadās, ka kādam darbiniekam nav, kur atstāt atvasi, tāpēc atved līdzi uz darbu. Tad Ilze mazos ņem pie rokas, ved uz virtuvi, pagatavo viņiem krāsainus kokteiļus, lai vecākiem nebūtu nekāda stresa un varētu pāris stundiņu mierīgi pastrādāt. Tāds ir darba devēju uzstādījums – darbiniekiem visu dienu jābūt radošiem, tāpēc viņus nedrīkst nodarbināt ar sadzīviskiem jautājumiem. Un Ilze ir šīs komforta zonas stūrmane. “Ļoti būtiski ir sīkumi, pat tēju secība kārbā. Te ir rindiņa ar zaļās tējas maisiņiem, tālāk melnā, tad kumelīšu tējas paciņas, un tā tam jāpaliek vienmēr. Nedrīkst būt tā, ka darbinieks ienāk pagatavot savu iecienīto tēju, bet nejauši paķer citu tējas paciņu, jo kāds izjaucis ierasto secību. Tā var iestāties panika,” skaidro Ilze. Ilze tic, ka labvēlīga darba vide arī katra darbinieka personīgajā dzīvē latiņu paceļ augstāk. “Protams, sākumā nebija viegli. Brīžam pat prātoju, kam man tas vispār vajadzīgs. Sākumā birojā bija uz pusi mazāk darbinieku, bet tagad te strādā ap 100 cilvēku, un man par visiem jārūpējas, lai būtu paēduši, padzēruši, veseli, smaidīgi. Esmu pirmā, kuru viņi no rīta satiek, tāpēc mans labais garastāvoklis var būt izšķirošais faktors, lai visu dienu varētu nodzīvot uz pozitīvisma viļņa. Padarīt laimīgus 100 cilvēkus nemaz nav viegli!” atzīst Ilze.
Domāšanas kursa maiņa
Ļoti daudzus Ilze birojā pazīst jau pēc soļiem un smaržām. Zina, kas kuram garšo, zina, kurš dzer kafiju ar pienu, bet kurš dot priekšroku melnai un rūgtai. “Kafiju dzer lielākoties meitenes, bet programmētāji iecienījuši tēju, ko gluži kā angļu aristokrāti dzer ar pienu,” “auklīte” novērojusi. “Savā darbā esmu iemācījusies pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir – ar visām vājībām, kaprīzēm, rakstura īpatnībām. Savukārt draugiem.lv īpašnieks Agris Tamanis man iemācījis pozitīvo domāšanu. Viņš labi jūt cilvēku noskaņojumu. Ja esmu sadrūmusi un Agris to redz, viņš nevilcinās atgādināt: “Ilze, pasmaidi! Domā pozitīvi!” Ziemā Agris veikalā bija nopircis tomātus, kas viņam ļoti iegaršojās. Izņēma no tiem sēkliņas, iesēja, izpiķēja mazos stādiņus un atnesa uz biroju 40 stādiņus. Lai aug! Kādu dienu ievēroju, ka tomātiem tāda kā slimība piemetusies. Saku Agrim: “Klau, neko daudz no tomātiem nesaprotu, bet man šķiet, ka tie ir slimi.” Uz ko viņš man atbildēja: “Ilze, bet domā taču pozitīvi, ar tiem tomātiem viss būs kārtībā!” Tagad skatos – veseli vai pusslimi, taču tomāti jau dod ražu, un viss notiek.”
Es – egle, dēli – ozoli
Patiesībā Ilze kopš bērnības bijusi zaļi domājoša. Ar meža un purva dūņainā ezera aromātu atmiņās. “Mans vectēvs bija LPSR nopelniem bagātais mežu meistars, ļoti mīlēja mežu un dabu. Tētis bija mežsargs, tāpat arī tēva brālis. Mums ir skaistas mājas Madonas pusē, kur tētis visu pats savām rokām iekopis. Mums ir meži, par kuriem rūpējamies – kopā ar tēti katru gadu tos atjaunojam, kopjam un stādām,” stāsta Ilze. Savukārt viņas vecvecāki dzīvoja mežsarga mājā tagadējā Teiču purva rezervāta teritorijā pie dūņaina purva ezera. Ilze jebkurā mirklī spēj atsaukt atmiņā šīs mājās īpašo smaržu, koka lieveni, milzīgo mežrožu krūmu, kurā vasarās skanēja sienāžu stīgu orķestris, un mežrožu aromātu, kas no rīta ieplūda istabā pa atvērto logu. “Žēl, ka māju tur vairs nav, bet tik un tā, kad uznāk kāds skumjš brīdis, es mēdzu turp aizbraukt, kādu laiciņu pasēžu, padomāju un jūtu, ka atkal nomierinos, manas domas sakārtojas. Kad piedzimu, mans tētis tur iestādīja egli. Tagad redzu, ka koks izaudzis piecstāvu mājas augstumā, un man šī apziņa dod milzīgu spēku. Arī tad, kad piedzima abi mani puikas, mans tētis katram par godu iestādīja pa ozolam. Tikko ar jaunāko dēlu Jēkabu pavadījām atvaļinājumā Jūrkalnē, bērnu un jauniešu nometnē. Neviļus sākām pļāpāt par Rīgu, rīdziniekiem, par to, kur nu kurš dzimis. Jēkabs vaicāja, kur viņš ir dzimis. Teicu, ka Rīgā: tu, Jēkab, esi rīdzinieks, bet es esmu dzimusi Rēzeknē. Lai arī kopš 18 gadu vecuma dzīvoju Rīgā, nekad neesmu jutusies kā rīdziniece. Tad Jēkabs sacīja: “Zini, mammu, es arī nejūtos kā rīdzinieks. Es jūtos kā madonietis.” Jēkabam ļoti patīk lauku darbi. Būdams pilsētas puika, viņš iemācījās pļaut ar izkapti, kad bija tikai septiņus gadus vecs. Paņēma izkapti un pazuda pļavā uz stundu. Atgriezās noguris, laimīgs un lepns, teica: “Atnāc, mammu, paskaties, kā man izdevās.” Un vāls bija patiešām prasmīgi nopļauts,” palepojas Ilze. Arī veselības uzturēšanā viņa priekšroku dod dabiskiem līdzekļiem, tostarp homeopātijai.
Ģimenes rituāli
Pirmais dēls Juris Ilzei piedzima 26 gados, bet jaunākais Jēkabs dzima, kad viņai jau bija 36 gadi: “Jēkabu es ļoti, ļoti gribēju un ilgi gaidīju. Protams, visi pareģoja, ka man būs meitiņa, taču intuitīvi ne mirkli nešaubījos un zināju, ka arī otrs būs puika. Juris piedzima vēl krievu laikos, kad jaunajai māmiņai tikai diennakti pēc dzemdībām atnesa parādīt jaundzimušo – ievīstītu autiņā kā tādu pagalīti. Turpretim savu Jēkabu dabūju uzreiz pēc dzemdībām. Nekad mūžā neaizmirsīšu to sajūtu, kad man mazuli pielika pie vaiga – maigāku ādas pieskārienu es dzīvē nekad neesmu izjutusi un droši vien neizjutīšu. Taču, kad Jēkabs jau bija sapucēts un saģērbts, es skatījos uz viņu un domāju – vai dieniņ, ar desmit gadu starpību esmu dzemdējusi dvīņubrāli Jurim! Savās pirmajās dienās viņi izskatījās absolūti vienādi.” Tagad gan Ilzes dēliem vizuālā līdzība esot minimāla. Viņi viens pret otru izturas ar cieņu, bet emocionāli nav īpaši tuvi. Desmit gadi tomēr ir liela vecuma starpība, uzskata Ilze. “Taču esmu iemācījusies neuztraukties par lietām, ko nevaram ietekmēt. Attiecības mēs katrs pats veidojam, arī mūsu bērni. Izejot no mājas, novēlu savējiem jauku dienu. Mazo sabučoju, lielais vairs neļaujas. Pie vecākā dēla bučošanas tieku Jaungadā, viņa dzimšanas un vārda dienā. Brīvdienās mums ir kopīgas brokastis. Jā, reizēm bērni par varītēm jāvelk pie galda, bet ir ļoti svarīgi, lai ģimene būtu kopā pie galda. Pat ja īsti nav par ko runāt, vienkārši jāpasēž kopā. Tas ģimeni stiprina.” Ilze ir pārliecināta, ka ar astrologu ir tieši tāpat kā ar psihoterapeitu, frizieri vai zobārstu – svarīgas ir cilvēciskas simpātijas, lai tu justu, ka esi atnācis pie savējā speciālista. “Mana pirmā un vienīgā pieredze saskarsmē ar astrologu nebija veiksmīga. Nekas no tā, ko man pastāstīja, nesakrita ar reālajiem dzīves notikumiem. Esmu gājusi pie astrologa, lai sastādītu horoskopus arī saviem bērniem. Astrologs visnotaļ precīzi raksturoja abus puikas. Pateicoties viņam Jēkabs tagad spēlē futbolu klubā Alberts. Savus bērnus ļoti atbalstu. Vecāku uzdevums ir iedrošināt un atgādināt, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, ka ne vienmēr viss uzreiz sanāk.”
Raksts publicēts: 
Teksts Laura Ikauniece Foto Matīss Markovskis
87 users like it
More