Viss sākas bērnībā. Arī psihoterapeits, kad biju pie viņa aizgājis, man sākumā daudz jautāja par bērnību. Man ir interesants stāsts: tēvs bija liels ceļotājs, mēs ik pa diviem gadiem braucām kaut kur pa Padomju Savienības plašajām ārēm. Un, kad mācījos ceturtajā klasē, mēs ar vilcienu braucām uz Kaukāzu. Kādu gabalu aiz Maskavas tas apstājās mazā miestā, un mašīnists pateica, ka te kādu laiku stāvēsim. Mamma ar tēti izkāpa no vilciena, lai turpat tirgū nopirktu tomātus, bet stāvēšanu pēkšņi atcēla, un vilciens aizbrauca. Bez vecākiem, bet ar mani iekšā…

Viens pats nobraucu visu ceļa posmu līdz Kaukāzam, vecāki galamērķī ieradās tikai dažas dienas pēc manis. Toreiz vilcieni negāja sevišķi bieži (domā). Gala pieturā krievu tūristi man uzcēla telti, sameta iekšā mantas, un tā es tur gaidīju vecākus. Visu šo laiku ēdu kondensēto pienu, tas kaut kā kompensēja bailes (smejas). Pēc tam gan tas kondensētais piens man nāca ārā tādu baltu augoņu izskatā, biju kārtīgi pieēdies.

Ieradās vecāki, un mēs kāpām kalnos. Atceros, ka šādos brīžos tētis mani bieži ņēma kukaragā.

Es noteikti neesmu disciplīnas cilvēks, man allaž gribas paskatīties, kas ir aiz rāmja. Kopmītnēs parasti ir stingri noteikumi, un tie nebija domāti man. Bija brīdinājumi, brīdinājumi un brīdinājumi... Iespējams, iemesls bija alkohols, tikpat labi tās varēja būt kaut kādas nakts pastaigas – tur bija ļoti daudz stāstu (domā). Varbūt pie vainas bija tas, ka no manas ceturtā stāva istabiņas palodzes netīšām lejā noripoja 21 kilogramu smaga svaru bumba, ielaužot betonu un nokrītot biedējoši tuvu mūsu audzinātājam, bijušajam armijas majoram. Studiju laikā jau cilvēki dažādi mēdz nogrēkoties… Bet, pēc izmešanas no kojām, es uzreiz neatgriezos Cēsīs. Vispirms kādu laiku nodzīvoju Rīgas lidostā, uz krēsliem tur nakšņoju vairāk nekā mēnesi, un man baigi patika tas laiks. 

Tie bija tādi laiki. Sākumā teicu, ka gaidu mammu no Jaltas. Biju taču padsmitgadnieks, un tas izklausījās ticami. Pēc tam jau apsargi, protams, saprata, ka nekādas mammas nebūs, taču iežēlojās un ārā nedzina. Diemžēl tas viss beidzās, kad uz lidostu uzaicināju savus draugus, tādu bariņu. Tā bija mana pēdējā diena tur, jo apsargiem likās, ka tas nu ir par daudz. Pēc tam, pirms atgriešanās Cēsīs, mani pieņēma viena kursabiedra mamma no Berģiem. Pirmo reizi saskāros ar tādu lietu kā disciplīna – noteiktā laikā bija jāiet gulēt un jāceļas, jātīra zobi, jāmazgājas, jāēd pusdienas tad, kad pasaka... Viss bija tik paredzams, ka, jau braucot mājās, precīzi zināju, ko darīšu jebkurā atlikušās dienas laikā. Un man tas ļoti ātri apnika, man negribējās visu mūžu nodzīvot, zinot, cikos nākamajā dienā ēdīšu brokastis. Tā tas arī beidzās.

Jā. Iestājos tajā ar ļoti labiem rezultātiem, taču jau otrajā kursā mani gribēja izslēgt par nesekmību. Man bija daudz darāmā – kopmītņu dzīve tā aizrāva, ka mācības palika otrajā plānā. Taču man tur ļoti patika, tur es apguvu radioelektroniku, iemācījos lodēt un programmēt. Un es ļoti, ļoti negribēju, ka mani izslēdz. Tāpēc saņēmos. Ceturtajā kursā izlaidumā jau ienesu zālē skolas karogu, jo man tikai divos priekšmetos bija četrinieki – angļu un krievu valodā.

Mani rezultāti bija tik labi, ka bez iestājeksāmeniem tiku Rīgas Tehniskajā universitātē. Tur gan sabiju tikai divus gadus, līdz aizmuku uz Latvijas Universitāti, jo biju dzirdējis, ka to ir vieglāk pabeigt. Mācījos ekonomikas vadību. Pabeidzu un iestājos maģistrantūrā sabiedriskajās attiecībās. Taču mani neinteresē sabiedriskās attiecības, tāpēc mācības ātri pametu.

Vispār tas bija laiks, kad cilvēkiem asociējos ar kaut ko nedisciplinētu, ar tādu Haklberiju Finu. Turklāt man ļoti svarīgs bija apkārtējo novērtējums – arī tad, kad tā svaru bumba no ceturtā stāva ripoja lejā, bija ļoti daudz skatītāju. Man to vienkārši vajadzēja.

Latvijas Universitātes laikā. No turienes mani vairākas reizes izslēdza, un es tur vairākas reizes atjaunojos, lai nebūtu jāiet armijā – tas bija laiks, kad studentus neiesauca. Paralēli dzīvoju Salacgrīvā, man piederēja sava šņabja bode, kurā biju arī pārdevējs. Ik pa laikam uz turieni brauca bobiks ar cilvēkiem, kas mani meklēja. Attaisīju sava kioska mazo lodziņu un uz jautājumu «Kur ir Agris Tamanis?» atbildēju, ka dažreiz viņš te mēdz būt, bet šobrīd nav.

Bet ar šņabja bodi mums gāja baigi labi – kopā ar Ati Krūzi, kurš, tāpat kā es, bija ticis pie kaut kāda kapitāla, tirgū pārdodot pašgatavotas loterijas biļetes, uztaisījām vienu veikalu un pēc tam atvērām otru Ainažos, kur gāja vēl labāk. Atvērām veikalu arī Svētciemā, tādā neapdzīvotā laukumā, taču tur to nodedzināja vietējie bandīti – bija taču deviņdesmitie gadi.

Man ļoti patika laiks Salacgrīvā, blakus jūra, uzdzīve, nekādas atbildības... Tirgojām alkoholu ar trīskāršu uzcenojumu, mūsu klientūra bija jūrnieki, vietējie dzērienus pirka citur. Lētāk. Veikaliņš atradās tieši blakus ostai, bija atvērts 24 stundas diennaktī, un krievu zvejniekiem tas ļoti, ļoti patika. Starp citu, reiz no viņiem nopirku vecu Audi Avanti bez dokumentiem, ar to nobraukāju pāris gadu. Vēlāk Cēsīs to Audi iemainīju pret žiguli ar visiem dokumentiem. 

Likumsakarīgi un loģiski. Sākās, no mūsdienu viedokļa raugoties, loģiski ierobežojumi, bija jābūt dažādām saldēšanas iekārtām, veikals vairs nedrīkstēja izskatīties pēc točkas, naudas plūsmā nebija disciplīnas, un mums tas vairs nebija interesanti. Kad viss beidzās, kādu laiku nodzīvoju pie vienas meitenes Salacgrīvā – man vairs nebija nekā, un es nevarēju atļauties pats maksāt pat īri. Vienkārši dzīvoju bez darba – ar katru dienu cēlos arvien vēlāk un beigās gāju gulēt piecos no rīta, bet cēlos četros pēcpusdienā. Beigās jau šis dzīves ritms vairs nesakrita ar pārējiem, un es nevienu neredzēju. Ziemā pat neredzēju gaismu. Man bija pāri divdesmit, un es vienkārši eksistēju. 

Neko. Eksistēju. Taču, par laimi, Cēsu draugi redzēja, kas ar mani notiek, un iekārtoja darbā tipogrāfijā Cēsīs pie Čira. Es biju supervaizers, un man atkal gāja ļoti labi. Es pat sajutos tik drošs, ka sāku naktīs uz darba vietu aicināt Rīgas draugus. Taču tipogrāfiju apsargāja zemessargi, un kādas manas dežūras laikā viņi draugus gluži vienkārši neielaida. Tad tie mani džeki uztaisīja tik lielu teātri, ka atbrauca arī policija un ātrā palīdzība. Savukārt es vēl paguvu vienam zemessargam pateikt, ka rītdien viņš būs atlaists. Taču pienāca nākamā diena, ieradās Čiris un no darba atlaida mani. Laikam zemessargs pirmais bija ar viņu parunājies (smejas).

Vēlāk gan izrādījās, ka tā bija ļoti laba diena. Atcerējos, ka Cēsīs ir Lattelecom, man ir atbilstoša izglītība, un taisnā ceļā devos uz turieni pieteikties darbā. Sagadīšanās dēļ, izrādījās, ka tieši tajā pašā dienā notiek konkurss uz tikko izveidotā 118 operatoru dienesta vadītāja vakanci, un mani pieņēma darbā. Un tā 1996. gada 1. aprīlī bija mana pirmā darbadiena. Darbā ierados nedaudz nobružāts un ar nedaudz apdauzītu seju (smejas).

Tāpēc, ka pirms divām nedēļām biju sācis atzīmēt darba dabūšanu. Toreiz biju arī dīdžejs, un ar biedriem izlēmām aizbraukt ciemos pie Balvu dīdžejiem. Braucām ar manu veco žigulīti, bijām iedzēruši, un es, lai nebūtu problēmu ar likuma sargiem, uzvilku sava drauga policista formas žaketi. Apsēdos blakus šoferim, un mēs devāmies ceļā. Smiltenes aplī mūs apturēja policija, atceros, ka vēl teicu policistam, ka visu kontrolēju un satraukumam nav pamata. Taču brīdī, kad izkāpu ārā, viņi pamanīja, ka man ir tikai policista formas žakete un balti džinsi. Tad arī viss nogāja greizi. Pēc divdesmit minūtēm mēs, visi žigulī sēdošie, jau atradāmies policijas bobika aizmugurē un braucām uz Valku.

Mūs ielika aiz restēm. Sāku skaidrot policistiem, ka pazīstu Valkas mēru Ventu Armandu Kraukli. Viņš bija dziedātājs, es – dīdžejs, un mums bija izveidojies kaut kāds kontakts. To, ka Vents šo problēmu nokārtos, skaidroju tik pārliecinoši, ka policisti, man gan īsti neticot, piekrita piezvanīt viņam uz mājām un iedot klausuli man. Taču bija divi naktī, klausuli pacēla Venta sieva, kura pateica, ka viņš guļ, un nolika klausuli. Man nekas cits neatlika, kā notēlot sarunu, kurā Vents ir ļoti pretimnākošs un saka, ka labprāt uzņems mūs pie sevis. Pateicu policistiem, ka Vents mūs gaida, un mūs palaida vaļā. Aizgājām uz vietējo viesnīcu, bet nekādu dokumentu un arī naudas mums īsti nebija. Taču mūsu vidū bija tāds Ivo Kiršblats ar Vakaru Ziņu žurnālista darba apliecību. Pārliecinājām iekšā laidēju pieņemt šo apliecību kā ķīlu. Domāju, ka tā tur stāv vēl šodien... No rīta aizbēgām, taču, tā kā policija bija mums atņēmusi mašīnu, tālāk nācās doties ar autobusu. Vispirms nostopējām tādu, kurš mūs bez maksas aizveda līdz Gulbenei, tad kaut kā tikām arī līdz Balviem un tur kādu laiciņu ar tiem dīdžejiem padzīvojāmies. Bija iedzeršanas, arī avārija, kuras laikā es pamatīgi sasitu seju, un tāds, galīgi apdauzīts un uzdzīves nogurdināts, es ierados darbā.

Bet tas darbs mani ļoti aizrāva. Izrādīju lielu iniciatīvu un pat uztaisīju loģistikas optimizāciju, kas darbojas vēl šodien. Lattelecom dažādās darba vietās kopumā nostrādāju desmit gadus. 

Lattelecom mani sūtīja uz mācībām un kursiem, es braucu komandējumos, man piešķīra dienesta auto. Es biju kļuvis nedaudz kārtīgāks (smejas). Vispār tiku līdz inovāciju nodaļas direktora amatam. Kā jau teicu, ar pārrāvumu nostrādāju tur līdz 2006. gadam. Lattelecom man bija liela brīvība, varēju eksperimentēt, kļūdīties un taisīt pakalpojumus, kuri nevienam nav vajadzīgi. Toties es ļoti daudz mācījos, tas posms iemācīja strukturizēt darbu no idejas līdz rezultātam. Bet līdz ar šīm zināšanām nāca arī ambīcijas. Zemapziņā sapratu, ka gribu būt pēdējā persona, kas nosaka, kādiem pakalpojumiem būs būt. Man nepatika, ka ir tā, ka to nosaka kāds onkulis, kuram varbūt brīdī, kad izklāstu savu ideju, ir slikts garastāvoklis. Man bija jākļūst par to onkuli, taču taisīt biznesu vēl nebiju gatavs.

Tāpēc aizgāju uz tādu uzņēmumu kā Deac un sāku veidot uz īsziņām balstītus pakalpojumus. Mēs bijām īsziņu biznesa pionieri Latvijā – panācām, ka tās var būt gan maksājuma veids, gan mārketinga līdzeklis. Taču bijām maza grupa mazā uzņēmumā, un es vairs nedrīkstēju kļūdīties, visu laiku vajadzēja, lai nāk nauda. Biju pieradis, ka man nepiekasās, taču privātais bizness tik daudz kļūdu vienkārši nepieļauj. 

Tāpēc izdomāju ļoti skaistu manevru – zvanīju tam pašam Lattelecom un par 10 000 latu pierunāju viņus nopirkt šo īsziņu biznesu. Nopirkta tika visa mūsu nodaļa, un tas bizness uzņēmuma paspārnē darbojas vēl joprojām.

Tā es atgriezos Lattelecom. Bija 2004. gads. Dzīvoju Briāna ielas komunālajā dzīvoklī kopā ar Lauri Libertu. Lauri bija pametusi meitene, viņam bija trīsdesmitgadnieka krīze, viņš bija depresīvs, un viņam ne par ko nebija intereses. Lauris bija ieracies sevī. Mēs staigājām pa klubiem, es dzēru, taču vienā brīdī kaut kā nomierinājāmies un izlēmām, ka vajag savu biznesu. Taču privātajam biznesam nepieciešams vismaz kaut kāds starta kapitāls. Te nu bija labi, ka strādāju Lattelecom. Par manu naudu noalgojām programmētāju, kuram maksājām 150 latus mēnesī, iemitinājām viņu brīvajā istabā un sākām taisīt visādus projektus. Tie visi bija interneta projekti: mēs organizējām auto tirdzniecību, tirgojām aprakstītus T-kreklus, taču tie bija maziņi biznesiņi, ar ko pietika tikai kartupeļiem un īres maksai. 

Bet beigās mums tomēr uzsmaidīja veiksme – viens projekts aizgāja. To sauca draugiem.lv. Tad es ar savu algu dabūju 3 000 latu kredītu vienā no bankām un nopirku pirmo serveri, mums tas ir vēl tagad. Taču pēc nedēļas mums jau atkal trūka servera resursu, jo cilvēkiem mūsu produkts patika, klientu pieplūdums bija lielāks, nekā mēs spējām nest. Jaunu kredītu mums nedeva, bet intuitīvi sapratām, ka te ir bizness. Naudu tas vēl nenesa, bet zinājām, ka nesīs (domā). Un es strādāju Lattelecom un pārdevu šo ideju viņiem, iestāstīju, ka no mikromaksājumiem viņi dabūs ļoti labu peļņu. Nolēmām, ka Lauris ir formālā un vienīgā draugiem.lv seja un Lattelecom saņem daļu mikromaksājumu.

Detaļās neizplūdīšu. 

Vienojāmies, ka viņi saņem kaut kādu daļu. Viņi iedeva serverus, un mēs radījām pakalpojumus. Tā tas bija tik ilgi, kamēr ģeometriskā progresija attiecībā uz jauniem lietotājiem gāja uz augšu un katru mēnesi tika pārsisti ieņēmumu rekordi. 

Jā, tā bija. Tad mūsu ģeometriskā progresija sasniedza loģisko piepildījumu, cilvēki tik daudz vairs nenāca klāt, taču turpināja radīt saturu. Un mums vajadzēja jaunas un jaunas atmiņas. Lattelecom ieņēmumi samazinājās, un viņi vairs nebija tik ļoti ieinteresēti radīt jaunus serverus. Šī sadarbība, protams, nebija ilgstoši dzīvotspējīga. Tāpēc sākām domāt, kā no situācijas izkļūt (nopūšas). Un mēs no tās situācijas izgājām. Es nevaru stāstīt, kā, bet tas bija apvērsums. Taču vienlaikus viss bija godīgi, un neviens no mums cietumā nesēž.

Jā, un tur, es domāju, tā īsti viss vēl nav kārtībā. Jo mums ir daži pakalpojumi, kas neiet tik raiti, kā tiem vajadzētu iet, un neiet varbūt tieši ārēja spiediena dēļ. Neņemos apgalvot, ka kāds tiešām to dara, bet tas ir iespējams, un mēs to izjūtam.

Draugiem.lv televīzija. Un nav tā, ka mums neietu tāpēc, ka trūktu zināšanu, tehnikas vai resursu. 

Tāpēc, ka viņš bija publiskā seja. Es biju aizņemts ar jaunu platformu, jaunu serveru radīšanu. Tas bija mans darbs. Bet viņa darbs bija runāties. Es zinu, ka sākumā viņam gaužām neveicās, jo pirmie mēģinājumi radīja iespaidu, ka viņš ir iedomības kalngals. Bet tas ātri mainījās. Mums ir radošais direktors Guntars Meluškāns, kurš vienmēr sēž uz zemes un kurš pateica: Lauri, piedod, bet tas, ko tu pateici, bija augstprātīgi. Un tad kādu laiku, lai gan Lauris palika oficiālā seja, ar presi runāja Meluškāns. Viņš to mācēja labāk. 

Lauris šeit vairs nedzīvo. Viņš dzīvo Amerikā, lai radītu jaunus pakalpojumus, lai iepazītu amerikāņu patērētāju sabiedrību, lai saprastu, kas viņiem vajadzīgs. Mēs tagad esam brigāde, kas realizē viņa idejas. Viņš uz vietas saprot, kas vidējam amerikānim ir nepieciešams, un mēs šeit viņam to taisām. Rīkojamies līdzīgi, kā tas bija draugiem.lv gadījumā. Mēs bliezām, bliezām, bliezām pa vārtiem, radījām dažādus produktus un pakalpojumus, kamēr viens aizgāja. Un tas ir likumsakarīgi, jo, ja tu ļoti daudzas reizes mauc pa vārtiem, vienreiz trāpīsi. Nekad nebūs tā, ka tu mauc visu dzīvi un nekad netrāpi. Ir vienkārši ļoti jāgrib trāpīt, ļoti jātic. Tiem cilvēkiem, kas nav trāpījuši vārtos, vienkārši beigusies neatlaidība. Jo rezultāts agrāk vai vēlāk būs.

Ir ļoti maziņi, bet tajos var trāpīt. Turklāt man nevajag 5000 ASV dolāru. Man vajag kaut ko – voooooooo! Man vajag, lai katrā trešajā mājā Amerikā būtu mūsu pakalpojums. Man vajag, lai mēs Latvijā varam nodarbināt vislabākos IT speciālistus, varam sagādāt superapstākļus un superalgas, lai viņi rada superproduktu Amerikas tirgum. Un Laurim patlaban vajag naudu, lai varētu tur dzīvot un pētīt.

Vēl neesam.

Līdz desmit reizēm. Bet, ja tu tur trāpi, tad visam ir zaļā gaisma. Un kļūdas ir visiem. Mēs esam ļoti daudz kļūdījušies, treknajos gados veidojot biznesus, kuri vienkārši nav mūsējie. 

Domājām, ka vieglu peļņu var gūt, pērkot un pārdodot nekustamos īpašumus. Tas bija tāds bara instinkts – likās, ka visi tā dara. Tas vispār bija crazy laiks – tu izsauc santehniķi, bet viņš piebrauc ar Porsche Cayenne un arī ne jau uzreiz.

OK, man nav problēmu, brauc, ar kādu mašīnu gribi, bet tomēr kaut kas īsti pareizi nebija. Pakalpojumi bija neadekvāti dārgi, nebija pieejami, tirgus bija izkropļots. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka tas burbulis pārsprāga, un tā bija laba mācība arī mums. Piemēram, mums pie Ādažiem ir pilsētas lieluma zemes gabals. Ko mēs ar to darīsim, es nezinu, katrā ziņā ne jau pilsētu būvēsim. Mums ir dolomīta raktuves Latgales pusē, nekad tur neesmu pat bijis. Es zinu, ka esam pa labi, pa kreisi devuši galvojumus bankām, un tagad maksājam mūsu draugu kredītus. Un līdz ar to ir nākuši klāt visādi īpašumi, par kuriem es nekad mūžā nebūtu iedomājies, ka mums kaut kas tāds būtu jāpērk.

Taču ne. Pasarg, Dievs! Mēs galvojām. Tāpat mēs tikām pie miljonu vērta milzīga dzīvokļa Tomsona terasēs. Tas viss mums nāk mantojumā, mēs pārāk daudz ticējām, ka mūsu draugiem aizies bizness, pat neiedziļinoties, kas tas vispār ir. Un mēs nemācējām pateikt nē. 

Toties tagad es pavisam noteikti māku pateikt nē. Ja man kāds zvana un saka, ka ražos biodegvielu, alternatīvo enerģiju, tas tagad ir ļoti populāri, un prasa vai es negribu nākt doļā, atbildu: nē, paldies! Un, ja man tālāk saka: banka arī tic, ka tas projekts aizies, mums tikai vajag kādu, kas galvo, jo nevar neizdoties, Eiropas nauda arī ir tepat, es vienalga atbildu: piedod, nē!

Dažreiz saku. Taisi jaunu projektu, ieguldi naudu, lodē, dari, ko gribi, –varam dot investīcijas, bet lai tas ir kontrolējamā diapazonā: internets, radiotehnika, procesori. Tas ir tas, ko esmu spējīgs novērtēt un jau pašā sākumā saprast, vai tai idejai ir potenciāls.

Ir un diezgan daudz. Mums ir PerkamKopa.lv. Mums ir telemetrijas pakalpojumi – mēs spējam kontrolēt lielās kravas mašīnas, kas kaut ko pārvadā. Mēs ieliekam izsekošanas iekārtas un redzam, ja viņi novirzās no maršruta, zog degvielu vai brauc dzēruši. Un mums ir gadžets, ko ieliek tajos aparātos, kuros tirgo dažādas uzkodas un dzērienus, un, pateicoties tam, no biroja var redzēt, kad tas atkal ir jāuzpilda. It kā elementāra lieta, bet neviens neko tādu iepriekš nebija izdomājis. Viena kompānija, kurai pieder 80 miljoni šādu mašīnu, tikko interesējās, vai varēsim viņiem nodrošināt pirmo miljonu.

Mums ir daudz biznesu. Man biznesā patīk būt līdz brīdim, kamēr tas ir saskaņošanas procesā. Svarīgi, lai pakalpojums būtu viegli un intuitīvi uztverams. Kad parādās pirmais prototips, eju no tā prom un ķeros pie nākamās idejas. 

Jā. Mums bija doma dažādiem produktiem – krūzes paliktņiem, dvielīšiem, maziem aksesuāriņiem – drukāt virsū uzrakstus pozitīvai dienai. Uzrakstus ar motivāciju darīt pasauli skaistāku. Tādi smuki, stilīgi, mūsdienīgi un ne pārāk dārgi suvenīri. Taču cilvēkus tie neinteresē, neviens tos nepērk. Tāpat sporta pasākumu bilžu pakalpojums. Kā tas varēja neaiziet? Mēs to izmēģinājām Polijā, Anglijā, Amerikā, bet nekā. Doma bija, ka dažādi fotogrāfi lielos sporta pasākumos, iepriekš neko nesaskaņojot, bildē sportistus. Un tad viņi aiziet mājās, salādē attēlus portālā, tago sportistu numurus, un tālāk tas sportists ienāk portālā un atrod ļoti daudz bilžu ar sevi. Savukārt fotogrāfs pats izdomā cenu, par kādu to bildi pārdot. Mēs bijām tiešām lielos pasākumos, Londonas maratonā pat, bet, nē, cilvēkus tas neinteresē. Es to vienkārši nesaprotu, jo pasaulē nav līdzīgu pakalpojumu. Tagad mēs to esam slēguši.

Jā, draugiem.lv ir mūsu māte barotāja. Bet mums ir ļoti daudz veiksmīgu biznesu.

Mums patīk, ka mums ir šāds portāls. Tā ir mašīna, kas strādā, mēs neredzam tuvojošos norietu, un ir viena cena, ko vienmēr esam nosaukuši interesentiem. Es to šeit nenosaukšu, taču tā vienmēr bijusi nemainīga un ir pietiekami liela, lai neviens negribētu tai piekrist.

Nē. Viņi grib iekarot pasauli vienkāršākiem līdzekļiem.

Nē, tā nav taisnība. Latvija ir nevis viena no nedaudzajām, bet vienīgā valsts Eiropā, kur līderis ir lokālais produkts. Draugiem.lv pēc būtības ir personiskāka, intīmāka vide. Lietotāju savstarpējā komunikācija notiek, apmeklējot citam cita profilus. Cilvēkam, kurš nav draugiem.lv lietotājs, būs pārsteigums, ka mūsu populārākais maksas pakalpojums ir maksa par profila statistiku, respektīvi, cilvēki maksā par to, lai redzētu, kas ielūkojies viņu profilos. Tas ir tas pats, kas ar ceļošanu. Es pabraukāja pa pasauli, paskatos, kā tur ir, iepazīstos ar jauniem cilvēkiem un tad gribu atbraukt mājās. Un sociālo tīklu pasaulē latvietim tās mājas ir draugiem.lv. 

Esmu ļoti aktīvs lietotājs. Es maksāju arī par mūsu pakalpojumiem, jo man patīk, ka varu izbaudīt to procesu tieši tādu, kādu to izbauda mūsu klienti. Gribu redzēt, kurā vietā kaut kas nav tā. 

Esmu, bet ne ilgi. Tie ir bijuši divi mēneši Barselonā, kur mācījos spāņu valodu. Bet posmā, kad jau gribēju tirgū pirkt augļus, sapratu, ka tā ir nevis Spānija, bet Katalonija. Cilvēkam, kurš mēģina runāt spāņu valodā, tur bez ceremonijām pasaka: spāņi, vācieties uz savu Spāniju! Un ar to gājienu uz tirgu manas spāņu valodas studijas arī beidzās (smejas). 

Tam tomēr ir vajadzīgs ilgāks laiks. Mēnesi esmu padzīvojis arī Austrālijā. Tur biju savā trīsdesmitgadnieka krīzes posmā, man vajadzēja atrast sevi, tas bija vēl pirms draugiem.lv. 

Man likās – man ir trīsdesmit gadi, un es neko neesmu sasniedzis. Tāpēc 2001. gada pavasarī aizbraucu uz Austrāliju. Nolaidos Sidnejā, noīrēju mašīnu un sāku braukt līdz kādus 7000 kilometrus attālajai Tomsvilai. Gribēju ņemt stopotājus, runāties ar viņiem un dzīvot bez kādiem plāniem, vadoties pēc apstākļiem. Bet mani neviens ne reizi nenobalsoja, tur to neviens nedara, tur 500 kilometru ceļa posmā starp pilsētām ir tikai balti ķenguru skeleti un neviens pat pretī nebrauc. Taču es kārtīgi padzīvojos ar sevi, kārtīgi izbimbājos, sapratu, kas ir noticis, un nolēcu ar izpletni no 11 000 pēdu augstuma. Tas lēciens ir iemūžināts video, kuru gan nevienam nerādīšu. Pirms tam nemaz nezināju, ka varu izveidot tik briesmīgu mīmiku, kāda man ir tā lēciena laikā.

Jā, sapratu dzīves jēgu, un man vairs nebija nekādas krīzes. Tālāk braucu dziedādams. Dzīvoju backpackeros par trim dolāriem naktī, socializējos, un bija baigi labi.

Iepazinos ar itāļiem, bijām aizbraukuši uz Hamiltona salu, nokavējām atpakaļbraucienu un gribējām tur nakšņot. Bet tā ir privāta sala, un vietējie apsargi pateica: ja nakšņosim zem klajas debess, mūs izraidīs no kontinenta, vienīgajā viesnīcā par nakti bija jāmaksā 10 000 dolāru, un mēs kaut kādā veidā sarunājām laivinieku, kurš mūs pārcēla atpakaļ uz otru pusi. Tad ar tiem itāļiem šķīrāmies un pēc kāda laika atkal nejauši satikāmies Singapūras lidostas pīpētavā 11 000 kilometru attālumā no turienes. Pasaule, izrādās, ir ļoti maziņa.

Domāju, ka tā bija. Kad atbraucu atpakaļ, biju pārliecinātāks par savām spējām, nebiju tik kautrīgs par savām idejām, biju kļuvis uzstājīgāks. Mana personība turpināja veidoties līdz trīsdesmit gadu vecumam, un katrs ceļojums samazināja kaut kādu kompleksu daļu. Kādreiz man nebija viedokļa, bet tagad ir. Un esmu to gatavs mainīt katru dienu. Ceļošana un sarunas ar cilvēkiem veido informācijas kopumu, balstoties uz ko, es pieņemu savus lēmumus. Bet zināšanas var mainīties, laikam ejot, un laika posms var nebūt garš. Piemēram, man ir sapulce, kurā uzzinu kaut ko jaunu un diametrāli mainu viedokli. Es nepieķeros lēmumiem.

Jā, man patīk šeit. Tas ir vienīgais iemesls. Man patīk socializēties, man patīk lodēt, ko pāris reižu nedēļā arī daru, taču tādu īstu pievienoto vērtību no sevis te nejūtu. Labi, esmu radījis vidi, kas man liekas svarīga jebkurā darbā. Cilvēkiem ir jāļauj spēlēties viņu smilšu kastē, un lietām, kas te saliktas, ir jāatrodas pareizajās vietās. 

Es ceru, ka tas mani nesačakarēja. Agrāk izdzīvoju ar 10 latiem nedēļā un katru dienu mizoju kartupeļus. Tāpēc skaidrs, ka man bija iekārotas mantiņas, bija draugi, ar kuriem kopā mācējām pavadīt brīvo laiku, un nauda gāja. Pirms četriem gadiem nopirku sev tādu mašīnu, kādu vienmēr esmu vēlējies. Nevis tāpēc, lai pagarinātu krāniņu, bet tāpēc, ka varēju to atļauties. Tas bija ļoti pamanāms BMW. Taču vienā brīdī man kļuva kauns par to mašīnu, jo cilvēki pie luksoforiem uz mani nepārtraukti skatījās, man pat izveidojās ieradums brīdī, kad apstājos pie luksofora, nodurt skatienu vai spaidīt telefona pogas. Lai nebūtu jāatbild uz tiem skatieniem. 

Es teiktu, ka uzreiz bija čupa. Kāpinājums, salīdzinot ar to, kas man bija, jau pirmajā mirklī iznāca ļoti liels. Bet es aiz inerces turpināju dzīvot tajā pašā komunālajā dzīvoklī. Tā nodzīvoju vēl trīs gadus, lai gan sen jau varēju atļauties citu dzīvesveidu.

Un arī tagad man ir tikai 55 kvadrātmetrus divstāvu vienistabas dzīvoklis Rīgas centrā. No turienes viegli varu nokļūt jebkurā vietā un esmu apmierināts. Man ir svarīgi dzīvot centrā, man patīk pilsēta. Es nemāku aizbraukt uz laukiem un baudīt dabas skaistumu. Man ļoti patīk daba, esmu romantisks, taču uzreiz pēc tam ir vajadzīga pilsēta. 

Man ir tikai 42 gadi. Mans dzīvesveids neļauj piezemēties, mani tas traucētu. Tad es naktī nevarētu nopirkt biļeti rīta lidojumam uz kaut kurieni smelties iedvesmu. Tā vairs nebūtu mana dzīve. Mēs ar Līvu Jaunozolu neesam tam gatavi, teiksim tā.

Bet gan jau pienāks laiks. Ap trīsdesmit gadiem man ļoti gribējās sīčus, 28 gadu vecumā tam biju tuvāk nekā nekad, biju ļoti tuvu ģimenes attiecībām. Bet tagad jāsaka: paldies Dievam, ka man toreiz neizdevās. Jo esmu pietiekami liels egoists, es mīlu sevi un brīvību. Un ģimene uzliek pienākumus un ieliek rāmjos. Tev var būt, cik vien gribi, moderna ģimene, bet tev būs jārūpējas. 

Arī fakts. To es nenoliedzu. Bet patlaban es tam neesmu gatavs. Es reiz ar vīna glāzi rokās prasīju Līvai Jaunozolai: kad tev būs bērni? Viņa atbildēja: neprasi man to tagad, man vēl nav trīsdesmit, man vēl ir daudz laika, un ar tevi par to es runāšu tad, kad mums pienāks laiks. Un tad viņa iepauzēja un pateica: jā, bet līdz trīsdesmit trijiem tam jābūt obligāti. Tā ka tās sievietes kaut ko rēķina savā galvā.

Nē. Bet dzeru arī vīnu. Pamatā man patīk konjaks un viskijs. Rumi un šņabji man nepatīk. Šņabi neesmu dzēris jau divdesmit gadu. Taču manam brālim garšo šņabis, ģimenes svētkos es viņam vienmēr nopērku kādu labu pudeli.

Es neorientējos konjakos. Parasti pērku pudeli, uz kuras rakstīts V.S.O.P., jo zinu, ka tas ir vidējas cenas dzēriens. Bet man ir mīļākais viskijs – Maker`s Mark. Tas arī nav baigi dārgais, tas ir tāds labs jeņķu burbons. 

Tāpat pēc desmit gadu pārtraukuma esmu atsācis peldēties Latvijas ūdenstilpēs. Pirms tam man likās, ka peldēšanās nav man, ka man ir par aukstu. Taču, kad pēc treniņa nāc ārā no ūdens, tu esi kā piedzimis no jauna, pilnīgi restartējies. Tu vari atkal izdomāt, kā tērēsi savu nākotni. 

Kādreiz uzvelku žaketi. Bet tikai tad, ja ārā nav auksts, žakete ir plāna, un apakšā var pavilkt T-kreklu. Taču uz bērēm vai kāzām es žaketē neeju. Vispār jau mums birojā neviens nestaigā uzvalkā. Jurists pirmās trīs dienas nāca, bet tad sajutās neērti.

Tas nav principa jautājums. 

Protams, var. Man par latviešiem ir viedoklis, ka mēs, būdami ziemeļnieki, neuzvelkamies, necepamies. Tikai mums pašiem liekas, ka mēs cepamies, bet, ja paskatās, kā dienvidnieki cepas, tad ir skaidrs, ka mēs pat neuzvelkamies. Latviešos ir tāds biklums. Citas tautas ir agresīvākas. Latvietis vairāk stāv maliņā un nezina, vai šis ir tas mirklis, kad jāceļas kājās. Latviešiem ir labas idejas, bet viņi nemāk tās tirgot un pasniegt. Līdz ar to kāds šīs idejas nosper un tirgo tālāk kā savas. Mums ir par maz uzņēmības, latviešiem nav ambīciju nopirkt facebook. Tas savas slavas virsotnes jau ir izdzīvojis. Nopirkt facebook jau ir pagātne. To var darīt tikai naudas dēļ. Bet kamdēļ? 

Jā, tā diemžēl ir. Latvieši vispirms saka nē, pat neklausoties tālāk. Viņi tā dara tāpēc, ka nav īsti droši un baidās no pārmaiņām. Bet vispār jau Latvija ir vienīgā vieta, kur es gribētu dzīvot; ja mēs salīdzinām ar citām pasaules un pat Eiropas valstīm, te viss ir ļoti, ļoti labi. Ja cilvēks ir paceļojis un viņam ir uz ko balstīt savu viedokli, viņš redz, ka te ir ārkārtīgi laba dzīve. Ja cilvēkam nav uz ko balstīt savu viedokli, viņš dzīvo kā mucā, tāpēc latviešiem vienkārši vajag vairāk redzēt. Latvijā viss ir kārtībā. Mēs tikai nemākam to novērtēt. Mēs baigi ātri pierodam pie tā, kas mums ir, sākam uztvert to kā pašu par sevi saprotamu un sakām: mums nekā nav, dodiet mums vēl kaut ko, jo pie tā, kas mums ir, esam tik ļoti pieraduši, ka domājam – tā tam ir jābūt. Bet varbūt tas ir arī labi, jo mēs visu laiku prasām vairāk un vairāk. Varbūt tas ir veids, kā latviešiem neiznīkt. 

Raksts publicēts:

Teksts: Ivars Āboliņš, Egīls Zirnis

Foto: Reinis Hofmanis, F64