Vilis Vilhelms Vuškalns
(1902-1984)
Skolnieks, Studentu bataljona kareivis, vēlāk strādājis Rīgas Nodokļu departamentā.
Izglītība:
Rīgas pilsētas 1.vidusskola.
Sākot ar 1922.gada rudeni studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības,
vēlāk Juridiskajā fakultātē
Latvijas bruņotajās vienībās iestājies 1919.gada 3.jūnijā – Rīgas skolnieku rotā, kura Rīgā apsargāja vairākus objektus. Vasaras beigās atgriezies skolā, bet 8.oktobrī brīvprātīgi iestājies jaunformējamajā Studentu bataljonā un dienēja 1.rotā, kas izvietojās Daugavas krastā iepretim Zaķu salai. Vairākas reizes piedalījies izlūkgājienos Zaķusalā un Lucavsalā. Par 1919.gada 4.novembra kauju pie Zaķusalas, kurā Vuškalns piedalījās ar rokas ložmetēju, atsitot vācu uzbrukumu un izglābjot latviešu izlūkus no ielenkuma, viņš apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.
Pēc piedalīšanās Zemgales un Kurzemes atbrīvošanā no bermontiešiem, viņš 1919.gada 15.decembrī atvaļināts kā pārāk jauns karadienestam.
Fotoalbums
Dienasgrāmata
Manas karavīra gaitas
Ar ložmetēju uz ledus
Pienāca 1919. gada 10. novembris. Vēlā vakarā man bija jāiet uz posteni Zaķu salas galā. Mazā ierakumā varēju sēdēt ar ,,ērtībām“. Pie rokas telefons un skaists ložmetējs. Nakts gaiša, liels mēness pie debesīm. Daugavas ledus spīd kā spogulis.
Manas divas stundas pagājušas, bet maiņas nav. Sēžu vēl kādu laiku, tad zvanu uz mītni. Kāpēc mani nenomaina? Lai vēl drusku paciešoties. Paiet vēl labs laiks, varbūt sava stunda. Drusku nosalis arī esmu. Zvanu atkal. Vēl jāpaciešoties. Tad - zvans un rīkojums iet uz mītni ar visu ložmetēju. Pievācu ložmetēju un eju. Mītnē liela kņada.
Ieradusies visa mūsu rota. Tas varēja būt ap pusnakti. Apbruņojāmies ar munīciju, rokas granātām, sarindojāmies un gājām uz Zaķu salas otru malu, tad uz ledu. Izstiepāmies garā ķēdē un skriešus devāmies pāri uz Lucavsalu. Es biju pirmais nummurs pie ložmetēja, kuru stiepa vecs karavīrs Zariņš. Man bez mana parastā apbruņojuma bija jāstiepj vēl četras ložmetēja lenšu kastes. Vieglas tās nebija. Un, ak tavu nelaimi! Man kājās bija vācu armijas naglotie zābaki, un naglas nodilušas, bet ledus tīrs un gluds kā spogulis. Kā es dažus soļus paskrēju, tā kritu. Ložmetēju kastes noblīkšķēja vien. Un tā tas atkārtojās vairākas reizes. Skatos - rota jau nogulusies krastmalā, bet es vēl Daugavas vidū. Kad tiku pāri, biju galīgi slapjš. Brīnījos, ka friči nebija dzirdējuši manus trokšņainos kritienus.
Brīnījos, ka friči nebija dzirdējuši manus trokšņainos kritienus.
Kādu laiku gulējām krastmalā. Pa ledu nāca mūsu inženieru rota. Vācieši bija to pamanījuši, un nu sāka tarkšķēt ložmetēji. Daugavas ledu skaldīja mīnu metēji un artilērija. Troksnis neiedomājams! Inženieru rotā radās sajukums, un tā atvilkās atpakaļ uz Zaķu salu. Bija diezgan daudz kritušo un ievainoto. Mums pāri galvām tā svilpoja lodes, ka domāju: tālāk nu vairs nekad netiksim. Tad pa ķēdi nāca rīkojums saukt „urrā” un doties uz priekšu. Likās neiespējami. Kad no kreisā spārna atskanēja „urrā” saucieni, tad visi tiem pievienojāmies un bļāvām, cik skaļi vien spējām. Šie saucieni pārspēja pat kara troksni. Pēc tam tūlīt cēlāmies un devāmies uz priekšu. Fričiem tas bija liels pārsteigums, jo viņi nebija manījuši, ka mēs jau viņu tuvumā.
Muižas ēkas tika pārmeklētas. Pie tām atradām vairākus kritušos. Citi bija aizbēguši. Tad ķēdē virzījāmies uz Bišu muižas pusi. Kādu laiku gulējām līdzenā pļavā. Tur mūs apšaudīja ar ložmetējiem no Bišu muižas un dzelztilta gala. Ausa gaisma. Mēs devāmies uzbrukumā Bišu muižai. Šajā gājienā ievainoja virsleitnantu Torganu rokā, Alfredu Veisu - kājas locītavā, Micheli - galvā. Gaismai austot, Kara skola devās pāri dzelzs tiltam. Friči tilta gala nocietinājumus bija jau atstājuši, jo baidījās, ka tiks ielenkti. Tā Kara skola bez šāviena iesoļoja Torņakalnā, respektīvi Pārdaugavā.
