Kuldīgas viduslaiku vēsturiskais centrs ap Alekšupīti

Dzīve Venēcijā

Frype user
Created: Mar 12 2010 09:25

Man ir palaimējies īpaši. Ja tūristi vasarā brauc aplūktot Ziemeļu Venēciju un kaismīgi fotografējas uz tiltiņiem, un apspriež līdzības ar īsto Venēciju, tad es savas dzīves lielāko daļu esmu pavadījusi namā Alekšupītes krastā (tomēr arī, kā jau daudziem - vispirms ir jāapceļo pasaule, lai iemācītos novērtēt to, kas atrodas tepat blakus). Vasarās, kad logi caurām dienām un naktīm vaļā, miegā iežūžo upītes čala. No rīta pamstoties, tā ir pirmais, ko dzirdu, un zinu - viss pasaulē ir kārtībā. Varētu domāt, ka tas ir kā ar dzelzceļu - pierod un vairs nedzird. Bet nē - es viņu dzirdu vienmēr.
Ziemā Alekšupīte aizsalst un iestājas klusums - pavisam dīvains un neierasts, it kā viņa būtu iesnaudusies. Un tad sākas pavasara gaidīšana - kad ledus vāks būs izkusis, Alekšupīte atkal pavadīs dienas gaitās ar savu čalošanu.
Mēs esam kā labas draudzenes - pazīstamas jau daudzus gadus, reizēm ne pārāk bieži satiekamies, bet vienmēr jūtamies labi, kad atkal redzamies.
Viņa ir redzejusi, kā es no maza ķipara esmu aizkūņojusies līdz nopietnajam apzīmējumam "pieaugušais" un bijusi ar mani kopā manā lelajā dienā. Bet es esmu vērojusi, kā viņa mainījusies šo gadu laikā. Atceros, ka tad, kad vēl darbojās rūpnīca "Māra", viņi mēdza nopludināt krāsu ūdeņus Alekšupītē un tad ūdens iekrāsojās te zaļš, te dzeltens, te sārts. Toreiz sēdēju, degunu piespiedusi virtuves loga rūtij, un priecājos par pārvērtībām, ko mana draudzene piedzīvo. Šodien tas manī izraisa skumjas. Bet viena lieta gan - pēc lietus Alekšupītes ūdens vienmēr maina krāsu, tas kļūst kā kafija ar pienu.
Skats pa virtuves logu sen vairs nav tas pats, kas bērnībā, tomēr upīte aizvien tā pati. Un nav tiesa, ka vienā upē nevar divreiz iekāpt. Iet laiks un mainās ūdeņi, bet viņa ne.
Visu cieņu Venēcijai, kas Itālijā, tomēr es Alekšupīti nemainītu pret tās daudzajiem kanāliem un gondolām, tūristu bariem un baložiem. Es labāk laiku pa laiku atbraucu mājās - uz Kuldīgu - paņemu lielo tējas krūzi un iekārtojos pie virtuves loga.

p.s. Cilvēkiem, kas pie mums viesojas, vienmēr šķiet, ka ārā līst...