Aiz loga līņā lietus. Klausos tajā kā mūžīgā simfonijā un nedzirdu neko citu,kā vien atmiņu saldos čukstus-Tu mani apmāj un manas acis aizmiglojas...it kā nejauši redzētu kādu pavasara dienu. Eju pa kādu,man mīļu ielu. Es neesmu viena. Soli priekšā ej Tu. Ik mirklīti Tu silti atskaties,saulaini smaidi. Elpo ceriņi. Mana roka sniedzas pēc spēcīgajiem ceriņzariem un lauž tos-manās rokās ir tūkstoš mazu zvaigznīšu. Aiz tām es noslēpju savu smaidu un pietvīkušos vaigus. pēkšņi laiks apstājas un viss sastingst. Pat Tu un es. Tu esi netālu. Neko vairāk,kā Tava tuvuma sajūtu man nevajag,lai no laimes raudātu.