1941.gada 14.jūnijā daudzus Latvijas iedzīvotājus, pēc iepriekš sastādītajiem sarakstiem un plāna, varmācīgi un bez jebkāda tiesas sprieduma, piespiedu kārtā izsūtīja no dzimtajām mājām, no ierastās vides, aizrestotos lopu vagonos aizveda tūkstošiem kilometru tālu, kur cilvēki bija pakļauti pazemojumiem, beztiesībai, badam, nāvei. Deportācijas laikā Latvijā arestēja un izsūtīja 15 443 iedzīvotājus, no Abrenes apriņķa izsūtīja 446 cilvēkus, par padomju varai bīstamiem atzina arī vecus, slimus cilvēkus un mazus bērnus. Daudzi neatgriezās... Balvu Novada muzeja krātuvēs glabājās to dienu liecības, fotogrāfijas, dokumenti, atmiņu pieraksti u.c. priekšmeti, kurus muzejam uzticēja tālāk glabāt cilvēki, kuri paši cietuši represijās un viņu tuvinieki. Mājās biju es un mamma. Bijām lielajā zālē pie mammas šujmašīnas. Paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka piebraukusi mašīna, no tās izlec zaldāti. Tālāko neatceros. /Arina Fetisova (Ārija Dauka), izsūtīta 7 gadu vecumā/ Uz ganiem pie manis atnāca svešs vīrietis un pavēlēja iet uz mājām. Ienāku mājās, mammīte raud, tēvs met maisos drēbes un pārtiku, svešie steidzina. Un tad pēdējais atvadu mirklis mājai, diendienā staigātajām taciņā, rejošam sunītim.../Līvija Baumane (Gaidlazda), izsūtīta 9 gadu vecumā/ Cik atceros ienāca istabā divi bruņoti kareivji un sieviete. Lika ņemt līdzi mantas un pārtiku, braukšot citur dzīvot. Māte gan domāja, ka uz nošaušanu. Sibīrijā dzīvojam kopā ar mammas kopjamiem teļiem kūtī. Gaismeklis bija kaut kāds deglītis, ar kādiem taukiem dega nezinu. Vārīja un cepa tos pašus teļu sēnalu miltus. Brālītis teica, lai nevārot putrā, lai cep uz plītiņas, citādi kaklā duroties, laikam jau no bada brālītim bija uzpūsts vēderiņš. /Inta Kamša (Kaulakāne) izsūtīta 8 gadu vecumā/