Bio
Zirnekļtīklos iestigusi muša, tā brēc nosmērējusies – man, laikam, zirmekļtīklus zīmējot, izplūdusi tuša – bojāts? Aina jau bēdīga, kā mēs visi, arī ainai Eiropas Savienībā nav uz urrā, bet ko gan? Kā gan? Kam gan? Stulbi jau skan, visiem citiem tikai ne man? Apjukums? Domu ielenkumā tas rāms, nevienam tāpat to nepārdosi, tad jau krams. Garām paslīd zeltnesis uz pirmās ladas un, fantāzijas dzīts, tas kļūst no verga par galavārdu - par spiedogu, un dokuments ir priecīgs, jo man rodas smaids – neviens nevienam neko nav noņēmis, tikai noņēmies ar prieku, ko draudzīga stīga labprāt dod ikkatram, kas to maigi paķircina – tas jaukākais ikdienas notikums, citas pasaules iespēja – neobligatorisms – nedebilizācija, kāda sajūsma, kāda grācija, eh..
