Toreiz vēl studēju RTU, gadījās palikt man Rīgā, jo tuvojās eksāmeni. Tad, kad apnika trenēt burtus aizgāju uz Daugavas malu pastaigāties. Tur sadomāju pabarot putniņus, gadījās tā, ka neviena cita lidoņa kā kraukļu nebija. Padomāju, kas vainas. Tā sanāca, ka beigās salaidās vesels bars šito melno cālēnu gan brangāki, gan kārnāki. Un kas bija visinteresantākais, tie kas bija augumā mazāki knābāja tad nu to, ko viņiem pametu, bet tie apaļīgākie tos kumosus bakstīja zemē. Toreiz man tas šķita varen dīvaini. Šodien saprotu, ka tas laikam ir izdzīvošanas instinkts. Ja viņiem mestu graudus, tad tie, kurus sabakstīja zemē, nākošā gadā izaugtu par vārpām un tur varētu atkal mieloties...