Ķēros pie Genesis. Uzreiz jāsaka – atšķirība bija kardināla. Genesis entuziastiski metās debesīs, apstājoties augstu virs manis (auklu garums bija aptuveni 25m). Uzmanīgi mēģināju pūķi stūrēt – tas momentāni un paklausīgi devās prasītajā virzienā. Dažas minūtes pagāja, kamēr pieradu pie pūķa reakcijas, bet jau pusstundu vēlāk bez grūtībām spēju likt pūķim zīmēt gaisā apļus vai mesties pikējumā uz zemi, pēdējā mirklī pagriežoties atpakaļ debesīs. Jāpiezīmē, ka pūķis vieglajā brīzē radīja arī vērā ņemamu vilkmi, dodot patīkamu pretsparu rokām; bija viegli just, kā vilkme samazinās, vadot pūķi vairāk sānvējā vai tuvāk stāvkrastam un kokiem. Kolosāli! Lūk, īstā nodarbe pludmalē, kad zvilnēt apnicis, bumbu nav ar ko saspēlēt un ūdens ir auksts (todien tas tiešām tāds bija). Protams, neņemšos apgalvot, ka man viss gāja bez kļūdām: tāpat pūķis ne vienu reizi vien neveiklas kustības vai pārgalvīga manevra rezultātā sparīgi piezemējās smiltīs, taču tāda pūķa konstrukcija ir ļoti izturīga un ir patiešām jācenšas, lai to salauztu. Turklāt – kad vienkāršie pagriezieni ir apgūti, var ķerties pie sarežģītākiem – lūk, te arī sākas izaicinājums.