„Man jau ir 12 gadu, es vairs pūķiem pakaļ neskraidu,” komentēja radu puika, redzot mani cilājam pāris kompaktas somas, kurās, pēc uzrakstiem un bildēm spriežot, iepakoti gaisa pūķi. Patiesi – es pats diez vai biju vecāks, kad pēdējo reizi ļāvu vējam pats savu gaisa pūķi, kurš bija tiem laikiem diezgan smalks – ar rūpnieciski ražotu rāmi un polietilēna „buru”, uz kuras bija uzkrāsots taurenis. Toreiz manis izmantotais sarkanais desmitā numura diegs pārtrūka un pūķis devās brīvsolī. Pusstundu vēlāk atradām to kādā kokā, no kura izpalīdzīgais kaimiņpuika pēc mana pūķa noķeksēšanas nogāzās zemē un dabūja pamatīgu zilumu.

Pāris nedēļas atpakaļ, spirgta vēja iespaidots, lūkoju atcerēties bērnību un ķerties pie pūķu būves, bet pirmajā izmēģinājumā izstrādājums apmeta gaisā loku un centās man trāpīt veidā, kurš tiek uzskatīts par ļoti smieklīgu amerikāņu filmās. Šis starpgadījums man lika atcerēties, ka laiciņu atpakaļ pēc helikoptera iznīcināšanas mēģinājumiem džeks no ehobby.lv piedāvāja izmēģināt arī pūķi. Tagad tas bija kļuvis aktuāli. Tā nu dienu vēlāk manā rīcībā bija divi pūķi.